Cilvēks- Amfībija

—   Delfīns. Es pieradināju viņu. Nabadziņš! Vētra kādreiz bija izmetusi viņu krastā, un viņš bija stipri satriecis peldspuru. Es viņu ievilku ūdenī. Tas bija grūts darbs. Delfīni uz sauszemes ir daudz smagāki nekā ūdenī. Vispār jums te viss smagāks. Pat paša ķermenis. Ūdenī vieglāk dzīvot. Nu, lūk, es delfīnu ūdenī gan ievilku, bet peldēt viņš nevar, tātad arī uzturu sagādāt nevar. Es viņu baroju ar zivīm — ilgi, kādu mēnesi. Pa šo laiku viņš ne vien pierada pie manis, bet arī stipri pieķērās man. Mēs kļuvām draugi. Citi delfīni arī mani pazīst. Cik jautri draiskoties jūrā ar delfīniem! Viļņi, šļakatas, saule, vējš, troksnis. Jūras dibenā arī jauki. Šķiet, ka peldu blīvā, zilā gaisā. Klusums. Pats savu miesu nejūt. Tā kļūst brīva, viegla, paklausīga katrai kustībai… Jūrā man daudz draugu. Es baroju mazās zivtiņas tāpat kā jūs putnus — tās visur seko man līdzi bariem.

—   Bet ienaidnieki?

—   Ir arī ienaidnieki. Haizivis, astoņkāji. Bet es no tiem nebaidos. Man ir nazis.

—   Bet ja tie piezogas nemanot?

Ihtiandru pārsteidza šis jautājums.

—   Es taču dzirdu viņus jau iztālēm.

—   Dzirdi zem ūdens? — savukārt nobrīnījās Kristo. — Pat tad, kad tie piepeld klusītiņām?

—   Nūja. Kas tur nesaprotams? Es dzirdu ar ausīm un visu ķermeni. Viņi taču satricina ūdeni, un šīs svārstības iet viņiem pa priekšu. Sajutis ūdens svārstības, es atskatos.

—   arī tad, kad guli?

—   Zināms.

—   Bet zivis …

—   Zivis iet bojā nevis aiz negaidīta uzbrukuma, bet tāpēc, ka nevar aizstāvēties pret stiprāku pretinieku. Bet es — es esmu stiprāks par visiem. Arī jūras plēsoņas to zina. Tie neiedrīkstas rādīties man tuvumā.

«Zuritam taisnība: šāda jūras brīnuma dēļ ir vērts papūlēties,» Kristo nodomāja. «Taču notvert viņu ūdenī arī nebūs viegli. «Dzirdu ar visu miesu!» Ja nu vienīgi slazdos iekrīt. Būs jābrīdina Zurita.»

—   Cik skaista ir zemūdens pasaule! — Ihtiandrs nevarēja rimties jūsmot. — Nē, nekad es nemainīšu jūru pret jūsu smacīgo, putekļaino zemi.

—   Kāpēc mūsu zemi? Tu arī esi zemes dēls, — Kristo aizrādīja. — Kas bija tava māte?

—   Es nezinu, — Ihtiandrs vilcinādamies atbildēja.

—  Tēvs teica, ka mate mirusi, man piedzimstot.

—   Bet viņa taču, protams, bija sieviete, cilvēks, nevis zivs.

—   Varbūt, — Ihtiandrs piekrita.

Kristo sāka smieties.

—   Pasaki nu man, — kāpēc tu blēņojies, darīji pāri zvejniekiem, sagraizīji viņu tīklus un izsviedi zivis no laivām?

—   Viņi ķēra vairāk zivju, nekā varēja apēst.

—   Viņi ķēra zivis pārdošanai.

Ihtiandrs to nesaprata.

—   Lai arī citiem būtu ko ēst, — indiānis paskaidroja.

—   Vai tad cilvēku tik daudz? — Ihtiandrs brīnījās.

—   Vai viņiem nepietiek sauszemes putnu un dzīvnieku? Kāpēc viņi brauc okeānā?

—   To tev īsos vārdos nevar paskaidrot, — Kristo žāvādamies atbildēja. — Laiks iet gulēt. Pielūko, nelien atkal vannā: tēvs būs dusmīgs. — Un Kristo izgāja.

Agri no rīta Kristo vairs nesastapa Ihtiandru. Akmens grīda bija slapja.

—   Atkal gulējis vannā, — indiānis sirdījās. — Un pēc tam droši vien aizpeldējis uz jūru.

Brokastīs Ihtiandrs ieradās ar lielu nokavēšanos.

Viņš bija sliktā omā. Pabakstīja ar dakšiņu bifšteku un noteica:

—   Atkal cepta gaļa.

—   Atkal, — Kristo stingri atbildēja. — Tā doktors pavēlēja. Bet tu atkal saēdies jūrā zaļas zivis? Tā tu pavisam atradināsies no ceptas barības. Un vannā arī gulēji. Gultā tu gulēt negribi. Pagaidi, žaunas atradināsies no gaisa, un tad tu sūdzēsies, ka sānos dur. Brokastis arī nokavēji. Pārbrauks doktors, pasūdzēšos par tevi. Tu nemaz vairs neklausi…

—    Nesaki viņam neko, Kristo. Es negribu viņu apbēdināt. — Ihtiandrs nokāra galvu un iegrima domās. Tad viņš pēkšņi pacēla uz indiāni lielās acis, kas šoreiz bija skumīgas, un sacīja: — Kristo, es redzēju meiteni. Es nekad neesmu neko skaistāku redzējis — pat okeāna dzīlēs . ..

—Kāpēc tad tu nopēli mūsu zemi? — Kristo vaicāja.

—    Es peldēju uz delfīna gar krastu un netālu no Buenosairesas ieraudzīju viņu pludmalē. Viņai zilas acis, bet mati zeltaini. Mani ieraudzījusi, viņa sabijās un aizbēga. Kāpēc man vajadzēja uzlikt brilles un uzvilkt cimdus? — Mirkli klusējis, jauneklis gluži klusi piemetināja: — Reiz es izglābu kādu meiteni, kura slīka okeānā. Toreiz es neapskatījos, kāda viņa izskatās. Bet ja nu šī bija tā pati? Man liekas, ka arī tai bija zeltaini mati. Jā, jā… Es atceros… — Jauneklis apklusa, piegāja pie spoguļa un pirmo reizi mūžā aplūkoja pats sevi.

—    Un ko tad tu darīji pēc tam?

—    Es gaidīju, bet viņa neatgriezās. Kristo, vai viņa vairs nekad nenāks uz pludmali?

«Tas nav slikti, ka viņam iepatikusies meitene,» Kristo nodomāja. Līdz šim, lai kā viņš lielīja pilsētu, Kristo nekādi nebija varējis pierunāt Ihtiandru apmeklēt Buenosairesu, kur Zuritam būtu viegli notvert jaunekli.

—   Meitene var arī neatnākt uz pludmali, bet es tev palīdzēšu atrast viņu. Tu uzvilksi pilsētnieku drēbes un nāksi man līdzi uz pilsētu.

—    Un es viņu redzēšu? — Ihtiandrs iesaucās.

—    Tur ir daudz meiteņu. Varbūt ieraudzīsi arī to, kas sēdēja pludmalē.

—    Iesim tūliņ!