Cilvēks- Amfībija

Saule! Vienā mirklī debess un okeāns, krasts un tālie kalni top pavisam citādi. Kāds brīnišķīgs viegls un valgs gaiss pēc pērkona un vētras! Ihtiandrs te ievelk plaušās tīro, veselīgo jūras gaisu, te sāk pastiprināti elpot ar žaunām. No cilvēkiem tikai Ihtiandrs vien zina, cik viegli elpot pēc tam, kad vētra, pērkons, vējš, viļņi un lietus sajauc debesis kopā ar okeānu, ūdeni ar gaisu un pārsātina ūdeni ar skābekli. Tad atspirgst visas zivis, visa jūras radība.

Pēc negaisa un vētras no jūras džungļu biezokņiem, no klinšu šaurajām plaisām, no ērmīgu koraļļu un sūkļu biežņas izpeld sīkas zivtiņas, tām seko dzīlēs patvērušās lielās zivis, un beidzot, kad viss norimis, uzpeld maigās, vārās medūzas, caurspīdīgie, gandrīz nesveramie vēzīši, sifonoforas, ctenoforas, Venēras jostas.

Saules stars skar vilni. Pēkšņi ūdens visapkārt kļūst zaļš, dzirkst sīki ūdens pūslīši, čaukst putas… Netālu no Ihtiandra draiskojas viņa draugi delfīni, šad tad pamezdami uz viņa pusi jautrus, šķelmīgus, ziņkārus skatienus. Delfīnu spidošās, tumšās muguras zib vien viļņos. Viņi šļaksta ūdeni, sprauslo, dzenas cits citam pakaļ. Ihtiandrs smejas, tvarsta delfīnus, nirst kopā ar tiem. Jauneklim šķiet, ka tiklab šis okeāns un delfīni,, ka arī debess un saule radīti tikai viņam.

Ihtiandrs paceļ galvu, piemiedz acis un paveras saulē. Tā slīd uz rietumiem. Drīz būs vakars. Šodien viņam negribas doties agri mājup. Viņš šūposies viļņos, kamēr debess zilgme satumsīs un tanī iedegsies zvaigznes.

Tomēr drīz vien Ihtiandram apnīk bezdarbība. Netālu no viņa iet bojā sīkā jūras radība. Viņš saslienas un palūkojas uz tālā krasta pusi. Turp, uz sēri, pie smilšu mēles! Tur visvairāk vajag palīdzības. Tur plosās jūras bangas.

Šīs negantās bangas pēc katras vētras izmet krastā veselas kaudzes aļģu un jūras iemītnieku: vārās medūzas, krabjus, jūras zvaigznes un dažreiz pat neuzmanīgu delfīnu. Medūzas iet bojā ļoti ātri, dažas zivis nokļūst līdz ūdenim, taču vairums nobeidzas krastā. Krabji gandrīz visi atgriežas okeānā. Dažreiz tie paši iznāk krastā pamieloties ar bangu upuriem. Ihtiandram patīk glābt smiltīs izmestos jūras dzīvniekus.

Pēc vētras viņš stundām ilgi mēdz staigāt pa pludmali un glābt, kas vēl glābjams. Viņš priecājas, redzēdams, ka ūdenī iemestā zivs aizpeld, līksmi pamājot ar asti. Viņš priecājas katrreiz, kad pa pusei nobeigušās zivis, kas sākumā peld ūdenī uz sāniem vai vēdera, beidzot atdzīvojas. Pievācis pludmalē lielu zivi, Ihtiandrs nes to uz ūdeni: zivs spirinās viņa rokās, bet viņš smejas un cenšas tai iegalvot, ka nevajag baidīties, ka mazliet jāpaciešas. Zināms, šo pašu zivi viņš butu ar baudu apēdis, ja izsalcis noķertu to okeānā. Taču tas ir neizbēgams ļaunums. Toties te, pludmalē, viņš ir jūras iemītnieku aizstāvis, draugs un glābējs.

Parasti Ihtiandrs mēdza atgriezties mājup, tāpat kā aizpeldējis, izmantojot zemūdens straumes. Tomēr šodien viņam diezin kā vis negribējās ilgi gremdēties ūdenī — okeāns un debess bija pārāk skaisti. Jauneklis gan ienira un papeldēja brītiņu zem ūdens, gan atkal parādījās virspusē kā jūras putns, kas medī zivis.

Nodziest pēdējie saules stari. Rietumos izplēn dzeltenā svītra. Drūmie viļņi kā tumšpelēkas ēnas trauc cits aiz cita.

Pēc dzestrā gaisa ūdenī tik silti. Visapkart tumsa, bet tā nebiedē. Sai stundā neviens neuzbrūk. Dienas plēsoņas jau iemiguši, bet nakts plēsoņas vēl nav iznākuši medībās.

Te ir tas, kas viņam vajadzīgs: ziemeļu straume, kas plūst gluži tuvu okeāna līmenim. Vēl nenorimušie vizuļviļņi viegli šūpo šo zemūdens upi augšup lejup, tomēr tā joprojām lēni plūst no karstajiem ziemeļiem uz saltajiem dienvidiem. Bet daudz dziļāk plūst otra straume — no dienvidiem uz ziemeļiem. Ihtiandrs bieži izmanto šīs straumes, kad viņam ilgi jāpeld līdztekus krastam.

Šodien viņš tālu aizpeldējis uz ziemeļiem. Tagad siltā straume aizvadīs viņu līdz tunelim. Tikai nedrīkst iesnausties un aizpeldēt tālāk, kā tas reiz bija noticis. Viņš te saliek rokas aiz galvas, te izstiepj tās uz abām pusēm, te lēni iepleš, te sakļauj kājas — nodarbojas ar vingrošanu. Straume nes viņu uz dienvidiem. Siltais ūdens, lēnās roku un kāju kustības nomierina.

Ihtiandrs veras augšup — virs viņa ir velve, kā nobērta ar sīkām, putekļiem līdzīgām zvaigznītēm. Tur naktsspīdītes iedegušas savas svecītes un pacēlušās okeāna virsū. Sur tur tumsā pavīd zilgani un sārteni vizoši miglāji — sīciņu, spidošu dzīvnieciņu sablīvējumi. Garam lēni peld bumbas, kas izstaro maigu, zaļganu gaismu. Gluži tuvu Ihtiandram spīgo medūza — tā atgadina lampu, ko sedz sarežģīts abažūrs ar mežģinēm un garam bārkstīm. Pie katras medūzas kustības bārkstis lēni līgojas kā no vieglas vēsmas. Uz sēkļiem jau iedegušās jūras zvaigznes. Dziļi dzīlēs aši kustas lielo plēsoņu ugunis. Tās traucas cita aiz citas, met lokus, dziest un iedegas no jauna.

Atkal sēklis. Koraļļu ērmīgos stumbrus un zarus no iekšienes apgaismo gaišzila, sārta, zaļa un balta uguns. Vieni koraļļi laistas bālā, mirgojošā gaismā, citi liesmo kā līdz baltkvēlei nokaitēts metāls.