Cilvēks- Amfībija

Ir zaļgana krēsla, bet caur ūdens blīvu vēl var izšķirt, kur atrodas saule — liels, gaišs plankums. Ar to pietiek, lai noteiktu virzienu. Jānokļūst līdz sērei, pirms mākonis aizsedz sauli, citādi — ardievu, brokastis! Bet ēst gribas jau sen. Tumsā nevarēs atrast ne sēri, ne zemūdens klintis. Ihtiandrs spēcīgi airējas ar rokām un kājām — viņš peld kā varde.

Laiku pa laikam viņš atgulstas uz muguras un pārbauda kursu pēc tikko manāmas svītras biezajā, zilganzaļajā mijkrēslī. Dažreiz viņš vērīgi lūkojas uz priekšu, vai nav jau redzama sēre. Viņa žaunas un āda jūt, kā izmainās ūdens: sēres tuvumā ūdens nav vairs tik blīvs, tas ir sāļāks un tanī vairāk skābekļa — patīkams, viegls ūdens. Ihtiandrs nogaršo to. Tā vecs, pieredzējis jūrnieks, vēl neredzēdams zemi, nomana tās tuvumu no sev vien zināmām pazīmēm.

Pamazām kļūst gaišāks. Pa labi un kreisi rēgojas sen pazīstamo zemūdens klinšu aprises. Starp tām neliela plakankalne, aiz tās klinšu krauja. Ihtiandrs sauc šo vietiņu par zemūdens līci. Te ir rāms pat stiprākās vētras laikā.

Cik daudz zivju salasījies klusajā zemūdens līcī! Te vird kā kūsājošā katlā, kur vārās zivju zupa. Mazas, tumšas, ar dzeltenu svītru šķērsām pār ķermeni, ar dzeltenu asti, ar slīpām, tumšām svītrām, sarkanas, gaišzilas, tumšzilas. Tās te pēkšņi nozūd, te negaidot paradās tai pašā vietā. Ja uzpeld augšā un paskatās uz visām pusēm — zivis vird, bet, tieši lejup raugoties, nav nekā. Ihtiandrs ilgi nevarēja saprast, kāpēc tā notiek, kamēr reiz notvēra zivtiņu ar rokām. Tās ķermenis bija plaukstas lielumā, bet pavisam plakans, tāpēc no augšas grūti saskatāms.

Brokastis ir tepat. Uz līdzenā laukumiņa blakus stāvajai klintij daudz austeru. Ihtiandrs piepeld, nogulstas uz laukumiņa pie pašām austerēm un sāk ēst. Izņem tās no vākiem un bāž mutē. Viņš paradis ēst zem ūdens: ielicis kumosu mutē, veikli izlaiž ūdeni caur saspiestajām lūpām. Protams, mazliet udens jānorij reizē ar barību, bet viņš pieradis pie jūras ūdens.

Apkārt šūpojas aļģes — zaļās, caurumiņiem rotātās agara lapas, zaļās, plūksnainās Meksikas kaulerpas lapas, maigās, sārtās nitofilas. Bet patlaban tās visas šķiet pelēkas: ūdenī krēsla, turpinās negaiss un vētra. Šad tad dzirdami dobji pērkona grāvieni. Ihtiandrs raugās augšup.

Kāpēc tik pēkšņi kļuva tumšs? Virs pašas Ihtiandra galvas parādījies tumšs plankums. Kas tas varētu būt? Brokastis paēstas. Var paskatīties, kas notiek augšā. Ihtiandrs uzmanīgi ceļas tuvāk tumšajam priekšmetam. Izrādās, ka ūdenī nolaidies liels albatross. Tā oranžkrāsas kājas gluži tuvu lhtiandram. Viņš pastiepj roku un satver putnu aiz kājām. Pārbiedētais albatross izpleš varenos spārnus un paceļas gaisā, izraudams Ihtiandru no ūdens. Taču gaisā Ihtiandra ķermenis uzreiz kļūst smags, un albatross reizē ar Ihtiandru atkrīt ūdenī, apsegdams jaunekli ar savām spalvainajām, mīkstajām krūtīm. Ihtiandrs negaida, kamēr albatross iecirtīs ar sarkano knābi viņam galvā, bet ienirst un pēc dažām sekundēm izpeld virs ūdens citā vietā. Putns aizlido uz austrumiem un nozūd aiz trakojošās vētras saceltajiem ūdens kalniem.

Ihtiandrs guļ uz muguras. Negaiss jau pāri. Pērkons grand kaut kur tālu austrumos. Lietus gāž kā ar spaiņiem. Ihtiandrs labpatikā piemiedz acis. Beidzot viņš uzslējās, pa pusei atrazdamies ūdenī, atver acis un aplaiž skatienu visapkārt. Viņš šūpojas visaugstākā viļņa galotnē. Debesis, okeāns, vējš, mākoņi, lietus, viļņi — viss sajaucies slapjā, virpuļojošā jūklī, kas dun, šalc, rēc, dārd. Putas čokurojas uz viļņu korēm un pikti aizlokas pa to sāniem. Strauji šaujas augšup ūdens kalni un brūk lejup kā lavīnas, slejas viļņu vāli, šalc lietus gāzes, kauc negantais vējš.

Tas, kas biedē zemes iemītniekus, ielīksmo Ihtiandru. Protams, jāuzmanās, citādi viņu apraks ūdens kalns. Taču Ihtiandrs ne sliktāk par zivīm prot tikt galā ar viļņiem. Vajag tikai labi pazīt tos: dažs vilnis šūpo augšup lejup, augšup lejup, bet dažs to vien tīko kā iemest Ihtiandru uz galvas dzelmē. Ihtiandrs zina arī to, kas notiek zem viļņiem, zina, kā tie pazūd, vējam norimstot: vispirms sīkie, tad lielie, bet ritmiskie vizuļviļņi vēl ilgi virmo. Ihtiandram patīk mest kūleņus piekrastes bangas, lai gan viņš apzinās, ka tas ir bīstami. Reiz vilnis negaidot apsvieda Ihtiandru, viņš stipri satrieca galvu pret cieti noblīvētajām smiltīm dibenā un zaudēja samaņu. Parastais cilvēks būtu noslīcis, bet Ihtiandrs gulēja ūdenī, kamēr atžilba.

Lietus pārstāja līt. To aiznesa līdzi negaisam uz austrumiem. Vējš pārmainījās. No tropiskajiem ziemeļiem uzdvesa siltums. Caur mākoņiem vīdēja zilas debess laukumiņi. Izlauzās saules stari un apmirdzēja viļņus. Dienvidaustrumos vēl satumsušajās, drūmajās debesīs parādījās divkārša varavīksne. Okeānu nevar vairs pazīt. Nu tas nav svina pelēks, bet zils ar spilgti zaļiem plankumiem tais vietās, kur to skar saules stari.