Cilvēks- Amfībija

Var mazliet pasnaust. Briesmas nedraud: vēl tumšs un jūras plēsoņas guļ. Pirms saules lēkta tik patīkami nosnausties. Āda jūt, kā mainās ūdens temperatūra un zemūdens straumes.

Te auss uztver dobju, dārdošu skaņu, tai seko otrā, trešā. Tur grand enkuru ķēdes: līcī, dažus kilometrus atstatu, zvejnieku šoneri paceļ enkurus. Ausma tuvu. Un tad tālu talu dzirdama vienmērīga rūkoņa. To saceļ «Horoksa» skrūve un motori. «Horokss» ir liels angļu okeāna tvaikonis, kas kreisē starp Buenosairesu un Liverpūli; tas gan vēl kilometrus četrdesmit no šejienes, bet cik laba dzirdamība! Jūras ūdenī skaņa noskrien pusotra tūkstoša metru, sekundē. Cik skaists ir «Horokss» naktī — īsta peldoša pilsēta uguņu mirdzumā.

Bet, lai redzētu tvaikoni naktī, tad jau no vakara jāizpeld tālu klajā jūrā. Buenosairesā «Horokss» ierodas, saulei lecot, jau ar nodzēstām ugunīm. Nē, snaust vairs neizdosies: «Horoksa» skrūves, stūres un motori, korpusa svārstīšanās, iluminatoru un starmešu ugunis pamodinās okeāna iemītniekus. Droši vien delfīni pirmie padzirdējuši «Horoksu» tuvojamies un nirdami sacēluši vieglo ūdens viļņošanos, kas pirms dažiem mirkļiem piespieda Ihtiandru sākt ausīties. Delfīni laikam jau traucas pretī tvaikonim.

Kuģu motoru klaboņa skan no visām pusēm: osta un līcis mostas. Ihtiandrs atver acis, purina galvu, it kā nokratīdams pēdējo snaudienu, pavēcina rokas, atstumjas ar kājām un uzpeld virs ūdens. Uzmanīgi pabāž galvu ārā, paskatās visapkārt. Tuvumā nav ne laivu, ne šoneru. Ihtiandrs iznirst līdz jostas vietai un paliek tā, lēni kustinādams kājas.

Zemu pār ūdeni lido jūras kraukļi un kaijas, šad un tad skarot ar krūtīm vai spārna galu spoguļgludo līmeni un atstājot tanī lokus, kas lēni izklīst. Balto kaiju klaigas atgādina bērna raudas. Milzīgajiem spārniem nosvilpjoties un saviļņojot gaisu, pār Ihtiandra galvu pārlaižas liels, sniegbalts albatross — vētras putns. Viņa lidspalvas melnas, knābis sarkans ar dzeltenu galiņu, pleznas dzeltensārtas. Viņš dodas uz līci. Ihtiandrs mazliet skaudīgi pavada viņu ar skatienu. Putna melnie spārni izplesti sasniedz platumā ne mazāk par četriem metriem. Jā, kaut Ihtiandram būtu tādi spārni!

Rietumos nakts nogrimst aiz tālajiem kalniem. Austrumi jau sarkst. Okeāna līmeni klāj tikko jaušama, rāma virma, uz tās laistās zelta strūkliņas. Baltās kaijas, paceldamās augstāk, atviz sārtas.

Odeņu bālajā klaidā ievērpjas raibi, gaišzili un tumžzili celiņi. Tos rada pirmie vēja brāzieni. Tumšo celiņu kļūst aizvien vairāk. Vējš pieņemas spēkā. Liedagā jau parādās paisuma robotās, dzeltenbaltās mēles. Ūdens gar krastu kļūst zaļš.

Tuvojas vesela zvejnieku šoneru flotile. Tēvs piekodinājis nerādīties cilvēkiem acīs. Ihtiandrs ienirst dziļi fidenī un atrod auksto straumi. Tā nes viņu vēl tālāk no krasta uz austrumiem, klajā okeānā. Visapkārt jūras dzīļu zilganmēļā tumsa. Peld zivis — sarkanas, dzeltenas, oranžas un brūnas, dažkārt gaiši zaļas ar tumšiem plankumiem un svītrām. Tās nepārtaukti šaudās kā raibu tauriņu spiets.

No augšas atplūst dārdi, ūdens satumst. Tas ir kara hidroplāns, kas pārlidojis zemu pār ūdeni.

Reiz tāds hidroplāns bija nosēdies uz ūdens. Ihtiandrs nemanīts bija pieķēries pie dzelzs pludiņiem un .. . tikko nesamaksāja par to ar savu dzīvību. Hidroplāns negaidot pacēlās augšup. Ihtiandrs dabūja nolēkt ūdenī no desmit metru augstuma.

Ihtiandrs paceļ galvu. Saule atrodas tieši virs viņa. Pusdienas laiks tuvu. Ūdens virsma vairs neatgādina spoguli, kurā atspīd sēres akmeņi, prāvās zivis, pats Ihtiandrs. Tagad spogulis sašķobījies, liecas uz āru un nemitīgi kustas.

Ihtiandrs uzpeld augšā. Viļņi viņu šūpo. Viņš paskatās ārā no ūdens. Paceļas viļņa korē, nolaižas, atkal paceļas. Oho, kas te notiekl Pie krasta bangas jau krāc, rēc un valsta akmeņus. Ūdens krastmalā kļuvis dzelteni zaļš. Pūš skarbs dienvidrietumu vējš. Viļņi aug. To korēs vīd baltas krēpes. Šļakatas nepārtraukti krīt uz Ihtiandru. Viņam tas patīk.

«Kāpēc gan viļņi šķiet tumši zili, ja peld tiem pretī, bet, ja atskatās, tad bāli?» domā Ihtiandrs.

No viļņu galotnēm paceļas zivju bari — lidojošās garspures. Te paceldamās augstāk, te noslīdēdamas zemāk, vairīdamas no viļņu korēm un ieplakām starp tām, zivis nolido kādus simt metrus, tad nolaižas, lai pēc mirkļa atkal celtos gaisā. Baltas kaijas šaudās un brēc. Paši ātrākie lidoņi — fregates putni — šķeļ gaisu ar platajiem spārniem. Milzīgs, izliekts knābis, asi nagi, tumšbrūnas spalvas ar zaļganu, metālisku atspulgu, sārti dzeltena guzna. Tas ir tēviņš. Netālu otrs fregates putns — gaišāks, ar baltām krūtīm: mātīte. Tā iekrīt ūdenī kā akmens, un pēc mirkļa līkajā knābī jau spirinās sudrabaini zila zivtiņa. Lido vētras putni albatrosi. Būs vētra.

Droši vien pretī negaisa mākonim jau traucas brīnišķigais, drosmīgais putns — palamedeja. Tā vienmēr apsveic negaisu ar savu dziesmu. Toties zvejnieku šoneri un greznās jahtas pilnām burām traucas uz krastu paglābties no vētras.