Cilvēks- Amfībija

Noklikšķēja slēdzis, iedegās spilgta gaisma. Viņi atradās stalaktītu alā pie bronzas durvīm, izrotātām ar lauvu galvām, kuras turēja rīklēs dzelzs gredzenu. Salvators parāva to. Smagās durvis līgani atdarījās, un gājēji iesoļoja tumšā zālē. Atkal noklikšķēja slēdzis. Matēta bumba apspīdēja plašu alu, kurai viena siena bija no stikla. Salvators pārslēdza gaismu: ala iegrima tumsā, bet spēcīgie starmeši apgaismoja telpu aiz stikla sienas. Tas bija milzu akvārijs, pareizāk sakot, stikla nams jūras dibenā. No zemes cēlās augšup aļģes un koraļļu krūmi, starp tiem rotaļājās zivis. Un piepeši Kristo ieraudzīja iznākam no ūdensaugu biezokņa cilvēkam lī: dzīgu būtni ar lielām, izvalbītām acīm un vardes ķetnām. Nepazīstamā augumu klāja mirdzošas, zilgansudrabainas zvīņas. Ar straujām, veiklām kustībām šis radījums piepeldēja pie stikla sienas, pamāja Salvatoram ar galvu, ienāca stikla kamerā un aizcirta durvis. Ūdens no kameras ātri izplūda. Nepazīstamais atvēra otras durvis un ienāca alā.

—   Noņem brilles un cimdus, — Salvators pavēlēja.

Tas paklausīgi noņēma brilles, novilka cimdus, un Kristo ieraudzīja slaidu, skaistu jaunekli.

—   Iepazīsties, Kristo: Ihtiandrs, cilvēks-zivs jeb, pareizāk sakot, amfībija; viņš arī ir tā saucamais «jūras velns», — Salvators paskaidroja.

Jauneklis, laipni smaidīdams, sniedza Kristo roku un sacīja spāniski:

—   Labdien!

Kristo klusēdams spieda pasniegto roku. Aiz pārsteiguma viņš nevarēja izrunāt ne vārda.

—   Nēģeris, Ihtiandra kalpotājs, saslimis, — Salvators turpināja. — Es atstāšu tevi pie Ihtiandra uz dažām dienām. Ja tu pratīsi tikt galā ar jaunajiem uzdevumiem, tad paliksi pastāvīgi pie Ihtiandra.

Kristo, tāpat klusēdams, pamāja ar galvu.

IHTIANDRA DIENA

Vēl nakts, bet drīz ausīs rīts.

Gaiss silts un valgs, magnoliju, tuberožu un rezēdu saldās smaržas piesātināts. Ne lapiņa netrīs. Klusums. Ihtiandrs iet pa dārza smilšaino celiņu. Pie jostas ritmiski šūpojas kinžals, brilles, roku un kāju cimdi — «vardes pleznas». Tikai zem soļiem čirkst gliemežvāku pilnā grants. Celiņš tikko saskatāms. Koki un krūmi ielenkuši to kā melni, bezveidīgi plankumi. No baseiniem kāpj migla. Dažreiz Ihtiandrs pieduras pie zariņa. Rasa apslacina viņa matus un karsto vaigu.

Celiņš krasi nogriežas pa labi un ved lejup. Gaiss kļūst aizvien svaigāks un valgāks. Ihtiandrs jūt zem kājām akmens plāksnes, pagausina soļus un apstājas. Nesteigdamies uzliek lielas brilles ar bieziem stikliem, uzvelk cimdus uz rokām un kājām. Izelpo no plaušām gaisu un ielec baseinā. Ūdens apņem augumu ar patīkamu spirgtumu, saltumiņš iestrāvo žaunās. Žaunu spraugas sāk ritmiski kustēties — cilvēks pārvēršas par zivi.

Pāris spēcīgu vēzienu ar rokām, un Ihtiandrs ir baseina dibenā.

Jauneklis droši peld aklā tumsā. Pastiepj roku, satausta dzelzs skavu akmens sienā. Blakus otra, trešā . .. Tā viņš nokļūst līdz tunelim, kas līdz augšai pilns ar ūdeni. Viņš iet pa tuneli, uzveikdams salto pretstraurni. Atsturnjas no tuneļa grīdas, uzpeld augšā un it kā ienirst siltā vannā. Dārza baseinos sasilušais ūdens plūst pa tuneļa augšu uz jūru. Nu Ihtiandrs var peldēt pa straumei. Viņš sakrusto rokas uz krūtīm, atgulstas uz muguras un peld ar galvu pa priekšu.

Tuneļa gals tuvu. Tur lejā, pie pašas izejas okeānā, no klints plaisas zem stipra spiediena laužas ārā karsts avots. Tā strūklās švirkst uzskalotie akmentiņi un gliemežvāki.

Ihtiandrs noguļas uz krūtīm un raugās uz priekšu. Tumsa. Viņš pastiepj roku. Ūdens kļūst tikko manāmi vēsāks. Plaukstas pieskaras pie dzelzs restēm. Stieņus klāj mīksti, glumi jūras augi un raupji gliemežvāciņi. Tvarstīdamies pie restēm, jauneklis sameklē sarežģīto slēdzeni un attaisa to. Smagās, apaļās, restotās durvis, kas aizšķērso izeju no tuneļa, gausi veras vaļā. Ihtiandrs izslīd pa atvērušos spraugu. Durvis atkal aizcērtas.

Cilvēks-amfībija izpeld okeānā, airēdamies ar rokām un kājām. Ūdenī vēl tumšs, tikai kaut kur melnajās dzīlēs viz blāvi sārtās medūzas un mirgo naktsspīdīšu zilganās dzirkstis. Taču drīz būs ausma klāt, un spīdošie dzīvnieciņi cits aiz cita nodzēš savas spuldzītes.

Ihtiandrs jūt žaunās tūkstošiem sīku dzēlienu. Kļūst grūtāk elpot. Tas nozīmē, ka viņš aizpeldējis aiz klintsraga. Te jūras ūdens pastāvīgi piesērējis ar māla un smilts daļiņām un dažādu vielu atkritumiem. Jūt saldūdens piegaršu — netālu no šejienes okeānā ietek upe.

«Dīvaini, ka upju zivis var dzīvot duļķainajā saldūdenī,» Ihtiandrs domā. «Droši vien viņu žaunas nav tik jutīgas pret smiltīm un dūņām.»

Ihtiandrs paceļas mazliet augstāk, krasi nogriežas pa labi, uz dienvidiem, tad nolaižas zemāk. Te ūdens tīrāks. Ihtiandrs iekļuvis saltā zemūdens straumē, kas plūst līdztekus krastam no dienvidiem uz ziemeļiem līdz Parānas upes ietekai, kura pagriež salto straumi uz austrumiem. Šī straume atrodas ļoti dziļi, tās augšējā robeža ir metrus piecpadsmit vai divdesmit zem okeāna līmeņa. Nu Ihtiandrs atkal var ļauties straumei — tā iznesīs viņu tālu klajā okeānā.