Cilvēks- Amfībija

—   Tu strādā pie manis jau veselu mēnesi, Kristo, un es esmu apmierināts ar tevi. Lejas dārzā saslimis kāds mans kalpotājs. Tu aizvietosi viņu. Dārzā tu redzēsi daudz jauna. Tikai atceries mūsu norunu: turi mēli aiz zobiem, ja negribi to pazaudēt.

—   Es jau gandrīz esmu piemirsis runāt, uzturēdamies starp jūsu mēmajiem kalpiem, doktor, — Krisro atbildēja.

— Jo labāk. Klusēšana ir zelts. Ja tu klusēsi, tu saņemsi daudz zelta pezo. Es ceru, ka pēc divām nedēļām dabūšu slimnieku uz kājām. Pie reizes, vai tu labi pārzini Andus?

—   Esmu dzimis kalnos.

—   Jauki. Man jāpapildina zvēru dārzs ar jauniem dzīvniekiem un putniem. Es ņemšu tevi līdzi. Bet tagad ej. Džims ievedīs tevi lejas dārzā.

Kristo jau bija pie daudz kā pieradis, taču tas, ko viņš ieraudzīja lejas dārzā, sagādāja lielāku pārsteigumu, nekā viņš bija gaidījis. Plašā, saulainā pļavā draiskojās kaili bērni un pērtiķi. Tur bija dažādu indiāņu cilšu bērni. Bija gluži mazi, gadus trīs veci, bija arī daži divpadsmit gadu vecumā. Daudzinošiem Salvatora pacientiem bija pārcietuši nopietnas operācijas un varēja pateikties Salvatoram par savu dzīvību. Bērni rotaļājās, skraidīja pa dārzu, un, kad viņi bija izveseļojušies un atguvuši spēkus, viņus atdeva vecākiem.

Te dzīvoja arī pērtiķi. Pērtiķi bez astēm. Pērtiķi bez vienas spalviņas uz miesas.

Pats brīnumainākais bija tas, ka pērtiķi prata runāt — cits labāk, cits sliktāk. Viņi strīdējās ar bērniem, bārās, spiedza smalkās balsīs. Tomēr visumā pērtiķi labi sadzīvoja ar bērniem un ķīvējās ar tiem ne vairāk kā paši bērni cits ar citu. Kristo dažkārt nespēja tikt skaidrībā, vai tie ir īsti pērtiķi vai varbūt cilvēki.

Kad Kristo iepazinās ar dārzu, viņš redzēja, ka tas ir mazāks par augšējo un vēl krauiāk nosliecas uz līci, atdurdamies stāvā jo stāvā klintī. Jūra acīm redzot atradās netālu aiz klints, jo šad tad atskanēja bangu dunoņa. Pēc dažām dienām, izpētījis klinti, Kristo atklāja, ka tā ir mākslīgi radīta. Vēl viens mūris, nu jau ceturtais. Glicīniju biezajā jaunaudzē Kristo pamanīja dzelzs durvis. Tās bija nokrāsotas pelēkas un pilnīgi saplūda ar klinti.

Kristo ieklausījās. Viņf>us klints nedzirdēja neviena cita trokšņa kā vien jūras bangas. Uz kurieni veda šīs šaurās.durvis? Uz jūras krastu?

Plkšņi bērni sāka uzbudināti klaigāt. Viņi lūkojās gaišā. Kristo pacēla galvu un ieraudzīja nelielu, sarkanu balonu, kas lēnām slīdēja pāri dārzam. Vējš dzina balonu uz jūras pusi.

Šis parastais bērnu rotaļbalons, kas pārlaidās pār dārzu, jūtami uztrauca Kristo. Viņš kļuva nemierīgs. Līdzko kalpotājs atveseļojies atgriezās darbā, Kristo devās pie Salvatora:

—   Doktor! Drīzumā mēs dosimies uz Andiem un varbūt uz ilgu laiku. Atļaujiet man pirms tam apmeklēt meitu un mazmeitu.

Salvators necieta, ka viņa kalpotāji staigā apkārt, tāpēc viņš arī deva priekšroku vientuļiem. Kristo klusēdams gaidīja, raudzīdamies Salvatoram acīs.

Salvators, uzmetis Kristo saltu skatienu, atgādināja:

—   Atceries mūsu norunu! Pievaldi mēli! Ej! Ne vēlāk par trim dienām esi atpakaļ. Pagaidi!

Viņš iegāja otrā istabā un iznesa no turienes zamšādas maisiņu, kurā skanēja zelta pezo.

—   Tas tavai mazmeitai. Un tev par klusēšanu.

UZBRUKUMS

— Ja viņš neatnāks arī šodien, es atteikšos no tavas palīdzības, Baltazar, un nolīgšu veiklākus un uzticamākus vīrus, — Zurita runāja, nepacietīgi raustīdams kuplās ūsas. Nu Zurita bija ģērbies baltā pilsētnieka uzvalkā un nēsāja platmali. Viņš bija sastapies ar Baltazaru Buenosairesas nomalē, kur beidzās apstrādātie tīrumi un sākās pampasi.

Baltazars baltā blūzē un zili svītrotās biksēs sēdēja ceļmalā, mulsi plūkādams saulē izkaltušo zāli.

Viņš pats jau juta nožēlu, ka sūtījis savu brāli Kristo izspiegot Salvatoru.

Kristo bija par desmit gadiem vecāks nekā Baltazars, bet, par spīti saviem gadiem, joprojām spēcīgs un veikls, turklāt viltīgs kā pampasu kaķis. Un tomēr paļauties uz viņu nevarēja. Viņš bija mēģinājis nodarboties ar lauksaimniecību, bet atzinis to par garlaicīgu, pēc tam atvēris dzertuvi ostā, taču pats sācis žūpot un drīz vien izputējis. Pēdējā laikā Kristo piekopa visādus tumšus veikalus, laizdams darbā savu neparastoviltību un dažkārt arī nodevību. Tāds cilvēks bija piemērots spiega uzdevumiem, tikai uzticēties viņam nevarēja. Ja viņam būs izdevīgi, viņš spējīgs nodot pat miesīgu brāli. Baltazars to zināja un tāpēc raizējās ne mazāk par Zuritu.

—   Vai tu esi pārliecināts, ka Kristo redzēja gaisa balonu, ko tu palaidi?

Baltazars nenoteikti paraustīja plecus. Viņam gribējās mest pie malas šo pasākumu, ātrāk tikt mājās, atveldzēt rīkli ar aukstu ūdeni un vīnu un agrāk doties pie miera.

Rietošās saules pēdējie stari apspīdēja putekļu mutuļus aiz paugura. To pašu brīdi kāds griezīgi un stiepti nosvilpās.

Baltazars sarosījās.

—   Tas ir viņš!

—   Beidzot!

Kristo možā gaitā tuvojās viņiem. Nu viņš nemaz vairs neatgādināja izģindušo, veco indiāni. Vēlreiz braši uzsvilpis, viņš pienāca un sasveicinājās ar Baltazaru un Zuritu.

—   Nu, vai iepazinies ar «jūras velnu»? — Zurita jautāja.