Cilvēks- Amfībija

Divas kopā saaugušas baltas žurkas skrēja pa sārto celiņu kā divgalvains un astoņkājains ērms. Dažreiz šī divvienīgā būtne sāka cīnīties pati ar sevi: viena žurka vilka uz kreiso, otra uz labo pusi, un abas neapmierinātas pīkstēja. Blakus celiņam ganījās «Siamas dvīņi» ar kopā saaugušiem sāniem — divas smalkvilnas aitas. Tās neķildojās kā žurkas, jo laikam sen jau bija vienojušās par visu. Kāds ērms sevišķi pārsteidza Kristo: liels, sārts suns pilnīgi bez spalvas. Uz tā muguras, it kā izaudzis no tās, bija redzams mazs pērtiķēns — krūtis, rokas, galva. Suns pienāca pie Kristo un pavēdināja asti. Pērtiķēns grozīja galvu, plātījās ar rokām, plikšķināja sunim pa muguru, kuras daļa pats bija, un klaigāja, raugoties uz Kristo. Indiānis iebāza roku kabatā, izņēma cukura graudu un pastiepa pērtiķēnam, taču kāds aši atvilka Kristo roku. Aiz muguras bija dzirdama šņākšana. Kristo atskatījās — Džims! Vecais nēģeris ar kustībām un vaibstiem paskaidroja, ka pērtiķēnu nedrīkst barot. Tūliņ zvirbulis ar papagaiļa galvu, garām laižoties, izrāva cukuru no Kristo pirkstiem un nozuda krūmā. Pļaviņā iemāvās zirgs ar govs galvu.

Divas lamas aizauļoja pa klajumiņu, vēcinot zirgu astes. No zāles, no krūmu biezokņiem, no koku zariem uz Kristo lūkojās neparasti rāpuļi, zvēri un putni: suņi iirjcaķu galvām, zosis ar gaiļu sekstēm, ragaini mežakuiļi, nandu strausi ar ērgļu knābjiem, auni ar pumu ķermeņiem …

Kristo šķita, ka viņš murgo. Viņš berzēja acis, slapināja galvu strūklaku vēsajā ūdenī, taču nekas nelīdzēja. Baseinos viņš redzēja čūskas ar zivju galvām un žaunām, zivis ar varžu kājām, milzīgus krupjus ar gariem ķirzaku augumiem…

Un Kristo atkal iegribējās bēgt projām.

Bet tad Džims ar Kristo iznāca klajā, ar smiltīm nokaisītā laukumā. Tā vidū, palmu ielenkta, slējās mauru stilā celta, balta marmora villa. Caur palmu stumbriem vīdēja arkas un kolonas. Vara strūklakas delfīnu veidā meta ūdens kaskādes dzidros baseinos, kur rotājās zelta zivtiņas. Pati lielākā strūklaka pie galvenās ieejas attēloja jaunekli jāšus uz delfīna, līdzīgu mitoloģiskajam jūras dievam Tritonam, ar vītņotu ragu pie mutes.

Aiz villas atradās dažas dzīvojamās un saimniecības ēkas, bet tālāk — dzelkšņainu kaktusu biezoknis, kas sniedzās līdz pat baltam mūrim.

— Atkal mūris! — Kristo nopūtās.

Džims ieveda indiāni nelielā, dzestrā istabiņā. Ar žestiem viņš paskaidroja, ka šī istaba piešķirta Kristo, un pameta indiāni vienu.

TREŠAIS MŪRIS

Pamazām Kristo pierada pie tās neparastās pasaules, kas ielenca viņu. Visi zvēri, putni un rāpuļi, kas pildīja dārzu, bija labi pieradināti. Ar dažiem Kristo pat sadraudzējās. Suņi ar jaguāra ādu, kuri bija tā nobiedējuši viņu pirmajā dienā, staigāja viņam pa pēdām, laizīja rokas un glaudās klāt. Lamas ņēma maizi no rokām. Papagaiļi sēdās uz pleca.

Dārzu un zvērus kopa divpadsmit nēģeri, tādi paši nerunīgi vai mēmi kā Džims. Kristo nekad negadījās dzirdēt, ka viņi sarunātos cits ar citu. Ikviens klusēdams darīja savu darbu. Džims bija kaut kas līdzīgs pārvaldniekam. Viņš uzraudzīja nēģerus un sadalīja ti em pienākumus. Kristo tika iecelts Džimam par palīgu, par ko pats ne mazumu brīnījās. Darba nebija pārāk daudz!, ēdiens bija labs. Kristo nevarēja sūdzēties par savu dzīvi. Vienīgi nēģeru baigā klusēšana radīja bažas. Viņš bija pārliecināts, ka Salvators visiem izgriezis mēles. Un, kad Salvators retumis aicināja viņu pie sevis, indiānis katrreiz nodomāja: «Mēli griezt.» Taču drīz vien Kristo sāka mazāk bīties par savu mēli. Reiz Kristo ieraudzīja Džimu aizmigušu olīvu ēnā. Nēģeris gulēja uz muguras, pavēris muti. Kristo izmantoja šo mirkli, uzmanīgi ieskatījās gulētāja mutē un pārliecinājās, ka vecā nēģera mēle atrodas savā vietā. Tad indiānis mazliet nomierinājās.

Salvators mēdza stingri iedalīt dienu. No septiņiem līdz deviņiem rītā doktors pieņēma slimos indiāņus, no deviņiem līdz vienpadsmitiem operēja, tad devās uz villu un strādāja savā laboratorijā. Tur.viņš operēja dzīvniekus un ilgi novēroja tos. Kad novērojumi beidzās, Salvators novietoja dzīvniekus dārzā. Kristo, uzkopdams māju, šad tad iekļuva arī laboratorijā. Tas, ko viņš tur redzēja, viņu pārsteidza. Tur stikla burkās, pildītās ar sazin kādu šķīdinājumu, pulsēja dažādi dzīvi orgāni. Amputētās rokas un kājas turpināja dzīvi. Un, kad šīs no ķermeņa atšķirtās daļas sāka slimot, Salvators ārstēja tās, atjaunojot dziestošo dzīvību.

Kristo tas viss modināja šausmas. Viņš labāk uzturējās dārzā starp dzīvajiem ērmiem.

Par spīti uzticībai, kādu Salvators parādīja indiānim, Kristo neiedrīkstējās iekļūt aiz trešā mūra, kaut gan tas viņu ļoti interesēja. Kādreiz pēcpusdienā, kad visi atpūtās, Kristo piesteidzās pie augstā žoga. Viņš sadzirdēja otrā pusē bērnu balsis un atšķīra vārdus indiāņu valodā. Taču dažkārt bērnu klaigām pievienojās kādas vēl smalkākas, spiedzīgas balsis, it kā strīdēdamās un runādamas nesaprotamā izloksnē.

Reiz Salvators, sastapis Kristo dārzā, pienāca klāt un, pēc savas parašas skatīdamies taisni acīs, sacīja: