Cilvēks- Amfībija

—   Tikai indiāņus. Un tie nāk no malu malām: no Ugunszemes un Amazonas, no Atakamas tuksneša un Asunsionas.

Saņēmis šādas ziņas, Zurita nolēma aizbraukt uz Buenosairesu.

Tur viņš uzzināja, ka Salvators ārstējot indiāņus un tie viņu uzskatot par brīnumdari. No ārstiem Zurita dzirdēja, ka Salvators esot talantīgs un pat ģeniāls hirurgs, bet viņam piemītot lielas savādības kā daudziem izciliem vīriem.

Izrādījās, ka Salvatora vārds plaši pazīstams Vecās un Jaunās pasaules zinātnieku aprindās. Amerikā viņš bija iemantojis slavu ar drosmīgām hirurģiskām operācijām. Kad slimnieka stāvokli uzskatīja par bezcerīgu un ārsti atsacījās izdarīt operāciju, aicināja Salvatoru. Viņš nekad neatteicās. Viņa drosmei un attapībai nebija robežu. Imperiālistiskā pasaules kara laikā viņš bija atradies franču frontē, kur galvenokārt no.darbojies ar galvaskausa operācijām. Daudzi tūkstoši cilvēku bija viņam pateicību parādā par dzīvības glābšanu. Pēc miera noslēgšanas viņš bija atgriezies savā dzimtenē Argentīnā. Ārsta prakse un veiksmīgas spekulācijas ar gruntsgabaliem padarīja Salvatoru bagātu. Viņš nopirka lielu zemes gabalu netālu no Buenosairesas, norobežoja to ar augstu mūri — viena no viņa savādībām, pārtrauca ārsta praksi un apmetās tur. Viņš tagad strādāja tikai zinātnisku darbu savā laboratorijā un ārstēja indiāņus, kuri dēvēja viņu par dievu, kas nonācis zemes virsū.

Zuritam izdevās vēl šo to uzzināt par Salvatora dzīvi. Tur, kur tagad pletās Salvatora plašais zemes gabals, pirms kara atradies neliels namiņš ar dārziņu, ko tāpat ielencis mūris. Visu laiku, kamēr Salvators bijis frontē, namiņu apsargājis nēģeris un vairāki prāvi suņi. Sie uzticamie sargi nav laiduši pagalmā neviena cilvēka.

Pēdējā laikā Salvators izturoties vēl noslēpumaināk. Viņš nepieņemot pat savus universitātes biedrus.

Uzzinājis to visu, Zurita nolēma:

«Ja Salvators ir ārsts, viņam nav tiesību noraidīt slimnieku. Kāpēc lai es nesaslimstu? Es piekļūšu pie Salvatora kā slimnieks, un tad jau redzēsim, ko darīt.»

Zurita devās pie dzelzs vārtiem, kas sargāja Salvatora īpašumu, un sāka klauvēt. Viņš klauvēja ilgi un neatlaidīgi, taču neviens nevēra durtiņas vaļā. Pārskaities viņš paķēra lielu akmeni un sāka dauzīt vārtus, saceldams tādu troksni, kas uzmodinātu pat mirušus.

Tālu aiz mūra sāka riet suņi, un beidzot «actiņa» vārtos pavērās.

—   Ko vajag? — kāds uzprasīja lauzītā spāniešu Valodā.

—   Slimnieks, taisiet ātrāk durvis vaļā, — Zurita atsaucās.

—   Slimie tā neklauvē, — balss mierīgi noteica, un kāda acs palūkojās ārā. — Doktors nepieņem.

—   Viņš nedrīkst atteikties palīdzēt slimniekam, — Zurita iekaisa.

«Actiņa» aizdarījās, soļi attālinājās. Tikai suņi rēja jo neganti.

Zurita, izsmēlis visu lamu vārdu krājumu, devās atpakaļ uz šoneri.

Vai sūdzēties par Salvatoru Buenosairesā? Tas neko nepalīdzēs. Zurita trīcēja aiz dusmām. Viņa kuplajām, melnajām ūsām draudēja nopietnas briesmas, jo viņš uztraukumā raustīja tās vienā laidā, un to gali sāka liekties lejup kā barometra bulta, rādot zemu spiedienu.

Pamazām viņš nomierinājās un sāka apsvērt, kā rīkoties tālāk.

Jo ilgāk viņš domāja, jo biežāk viņa iedegušie, brūnie pirksti stūma uz augšu izspūrušās ūsas. Barometrs cēlās.

Beidzot viņš iznāca uz klāja un negaidot pavēlēja pacelt enkuru.

«Medūza» devās uz Buenosairesu.

—   Labi, — noteica Baltazars. — Tik daudz laika veltīgi izšķiests! Lai pekle aprij šo «velnu» kopā ar «dievu»!

SLIMA MAZMEITA

Saule nežēlīgi cepināja. Pa putekļaino ceļu gar leknajiem kviešu, kukurūzas un auzu tīrumiem soļoja vecs, izģindis indiānis. Viņa apģērbs bija skrandās. Uz rokām viņš nesa slimu bērnu, apsegtu pret saules stariem ar vecu sedziņu. Bērna acis bija pievērtas. Uz kakliņa bija redzams milzīgs satūkums. Laiku pa laikam, kad vecajam samisējās solis, bērns aizsmacis ievaidējās un pavēra plakstiņus. Vecais apstājās un gādīgi pūta elpu bērnam sejā, lai atsvaidzinātu to.

—   Kaut tikai nonestu dzīvu! — vecais čukstēja, pielikdams soli.

Pienācis pie dzelzs vārtiem, indiānis pārvietoja bērnu uz kreisās rokas un ar labo iesita pa vārtiem četras reizes.

«Actiņa» pavērās, spraugā pavīdēja kāda acs, bultas nočīkstēja, un vārti atdarījās.

Indiānis bikli pārkāpa pār slieksni. Viņa priekšā stāvēja vecs nēģeris baltā uzsvārcī un pilnīgi baltiem, sprogainiem matiem.

—   Pie ārsta, bērns slims, — indiānis sacīja.

Nēģeris klusēdams palocīja galvu, aizslēdza vārtus un ar zīmi aicināja indiāni sekot.