Cilvēks- Amfībija

kādreiz šķērduši vēderus baltajiem — jūsu senčiem, neņemiet ļaunā.

Šī vēstures izziņa Zuritam nebija pa prātam, taču dunči gan.

— Tu esi ļoti tālredzīgs, Baltazar.

Otrā dienā, gaismai austot, par spīti stiprajiem viļņiem, Zurita un Baltazars apģērba ūdenslīdēju tērpus un nolaidās jūras dzelmē. Viņi ar pūlēm atraisīja tīklus pie zemūdens alas un iespraucās šaurajā ejā. Viņus apņēma pilnīga tumsa. Piecēlušies kājās, ūdenslīdēji izvilka dunčus un iededzināja lukturus. Gaismas nobiedētās, sīkās zivtiņas spruka uz visām pusēm, bet tad sāka pulcēties ap lukturiem, šaudīdamās to zilganajos staros kā kukaiņu spiets.

Zurita atstūma tās ar roku: to spožās zvīņas žilbināja viņam acis. Ala bija diezgan liela, vismaz četrus metrus augsta un piecus sešus metrus plata. Ūdenslīdēji izpētīja visus kaktus. Ala bija tukša un neapdzīvota. Acīm redzot tikai sīko zivtiņu bari te mēdza patverties no jūras bangām un plēsoņām.

Piesardzīgi sperdami soļus, Zurita un Baltazars virzījās uz priekšu. Ala pamazām sašaurinājās. Piepeši Zurita pārsteigumā apstājās. Lukturis apgaismoja resnas dzelzs restes, kas aizsprostoja ceļu.

Zurita negribēja ticēt savām acīm. Viņš saķēra stieņus un sāka tos raustīt, pūlēdamies atdarīt dzelzs aizsprostu. Taču restes nepadevās. Zurita pārliecinājās, ka tās stingri iekaltas alas aptēstajās sienās un ka tām ir viras un atslēga otrā pusē.

Tā bija jauna mīkla.

«Jūras velns» acīm redzot ir ne vien saprātīga, bet arī izcili apdāvināta būtne. Viņš pratis pieradināt delfīnu, viņš pazīst metālu apstrādāšanu. Beidzot — viņš pratis radīt jūras dzīlēs stiprus dzelzs aizsprostus, kas apsargā viņa mājokli. Bet tas taču ir neticami! Viņš jau nevarēja kalt dzelzi zem ūdens! Tātad viņš vienmēr nedzīvo ūdenī vai vismaz krietnu laika sprīdi pavada uz sauszemes.

Zuritam deniņos tik stipri sita pulss, it kā rezervuārā trūktu skābekļa, kaut gan viņš bija pavadījis zem ūdens tikai dažas minūtes. Viņš pamāja Baltazaram, un abi pameta alu — te viņiem nebija vairs ko darīt — un pacēlās virs ūdens.

Araukāņi, kas ar nepacietību viņus gaidīja, ļoti nopriecājās, ieraudzījuši ūdenslīdējus sveikus un veselus.

Zurita, noņēmis skafandru un atvilcis elpu, jautāja:

—   Ko tu par to teiksi, Baltazar?

Araukānis noplātīja rokas:

—  Teikšu, ka mums vēl ilgi  vajadzēs te dirnēt. «Velns» laikam pārtiek no zivīm, un alā to bez skaita. Bads viņu no alas neizdzīs. Cits nekas neatliks kā uzspridzināt alu ar dinamītu.

—   Bet vai tev neliekas, Baltazar, ka alai var būt divas izejas: viena no līča, bet otra no sauszemes?

— Par to neesmu domājis.

—   Tad padomā. Kā mums agrāk neienāca prātā izlūkot apkārtni?

Nu viņi sāka pētīt piekrasti.

Staigājot pa piekrasti, Zurita drīz vien uzduras uz augstu, no baltiem akmeņiem mūrētu žogu, kas ietvēra prāvu zemes gabalu, ne mazāku par desmit hektāriem. Zurita apgāja mūrim apkārt. Viņš atrada tikai vienus vārtus no biezām dzelzs plāksnēm. Vārtos bija mazas dzelzs durtiņas ar «actiņu», kas no iekšpuses bija aizsegta.

«īsts cietums vai cietoksnis!» Zurita nodomāja. «Dīvaini. Fermeri nemēdz celt tādus biezus un augstus mūrus. Zogā nav ne spraugas, ne plaisas, pa kuru varētu ieskatīties.»

Visapkārt neapdzīvota, mežonīga apkārtne: kailās, pelēkās klintis šur tur apaugušas ar dzelkšņainiem krūmiem un kaktusiem. Lejā līcis.

Zurita vairākas dienas noklejoja gar mūri un ilgi vēroja vārtus. Tie ne reizes neatvērās, neviens nenāca ārā un negāja iekšā; nebija dzirdama ne skaņa.

Atgriezies vakarā uz «Medūzas» klāja, Zurita pasauca Baltazaru:

—   Vai tu zini, kas dzīvo cietoksnī līča krastā?

—   Zinu, es iztaujāju indiāņus, kas strādā fermās. Tur dzīvo Salvators.

—   Kas viņš tāds ir, šis Salvators?

—   Dievs, — Baltazars atbildēja.

Zurita izbrīnā uzrāva biezās, melnās uzacis.

—   Vai tu joko, Baltazar?

Indiānis tikko manāmi pasmīnēja.

—   Es runāju to, ko esmu dzirdējis. Daudzi indiāņi dēvē Salvatoru par dievu un glābēju.

—   No kā viņš tos paglābis?

—    No nāves. Pēc indiāņu nostāstiem, Salvators var visu. Viņš dara brīnumus. Viņa rokās ir dzīvība un nāve. Klibiem viņš dod jaunas kājas, īstas kājas, akliem dod acis, tik skaidras kā ērglim, un pat mirušos ceļ augšā.

—    Nolādēts! — norūca Zurita, bužinādams kuplās ūsas. — Līcī «jūras velns», virs līča «dievs». Kā tu domā, Baltazar, vai «velns» ar «dievu» nestrādā uz vienu roku?

—    Es domāju, ka mums vajadzētu lasīties projām, cik ātri vien var, kamēr mūsu smadzenes aiz visiem šiem brīnumiem nav sarāvušās čokurā.

—   Vai-tu esi redzējis kadu, ko Salvators izārstējis?

—   Jā, esmu. Man parādīja cilvēku ar lauztu kāju. Uzturējies kādu laiciņu pie Salvatora, šis vīrs tagad skrien kā mustangs. Vēl es redzēju indiāni, ko Salvators uzcēlis no miroņiem. Viss ciems stāsta, ka indiānis bijis auksts līķis, kad viņu nesuši pie Salvatora, — galvaskauss pārsists, smadzenes redzamas. Bet no Salvatora viņš atgriezies dzīvs un vesels. Pat apprecējies pēc nāves. Apņēmis skaistu meiteni. Un vēl es redzēju indiāņu bērnus…

—   Tātad Salvators pieņem slimniekus?