Cilvēks- Amfībija

Netālu no klints ūdeni rotaļājās bars delfīnu. Viens atšķīrās no bara, skaļi nosprauslojās, it kā atbildot taures aicinājumam, aizšāvās uz klints pusi un pazuda aiz tās. Vēl daži saspringtu gaidu mirkļi, un zvejnieki atkal ieraudzīja delfīnu. Tam uz muguras jāšus kā uz zirga sēdēja dīvaina būtne — «velns», par kuru vēl nesen bija stāstījis nirējs. Briesmonim bija cilvēka ķermenis, sejā kā automobiļa spuldzes dzirkstīja saules staros milzīgas acis, apaļas kā senlaicīgi kabatas pulksteņi, āda liegi vizēia kā zilgans sudrabs, delnas atgādināja vardes priekškājas — tumšzajas ar gariem pirkstiem, ko savienoja peldplēve. Kājas līdz ceļgaliem atradās ūdenī, tāpēc palika nezināms, vai augums beidzās ar asti jeb vai ar parastajām cilvēku kājām. Dīvainā būtne turēja rokā garu. spirālē savītu gliemežragu, vēlreiz Iepūta tani, tad iesmējās jautrus cilvēka smieklus un pēkšņi uzsauca skaidrā spāniešu valodā: — Ātrāk, Līding >, uz priekšu! — Paplikšķināja ar vardes pleznu pa delfina spidošo muguru, saspieda ar ceļgaliem tā sānus, un delfīns kā paklausīgs zirgs palielināja ātrumu.

Nirēji neviļus Iekliedzas.

Neparastais jātnieks atskatījās. Ieraudzījis cilvēkus, viņš veikli kā ķirzaka noslīdēja no delfina muguras un paslēpās aiz tā sāna. Par delfina ķermeni vēl pacēlās vardes plezna un uzsita delfīnam pa skaustu. Paklausīgais dzīvnieks ienira ūdenī kopā ar briesmoni.

Dīvainais pāris apmeta pusloku zem ūdens un nozuda aiz klints.

Šī nepieredzētā izjāde aizņēma ne vairāk par minūti, bet skatītāji vēl ilgi nespēja attapties. Zvejnieki klaigāja, skraidīja pa klāju, tvarstīja galvas. Indiāņi krita ceļos un lūdza juras dievu saudzēt tos. Jaunais meksikānis aiz pārbijā uzrāpās grotmastā un brēca. Nēģeri iespruka tilpnē un saspiedās kaktā. Par zveju nebija vairs ko domāt. Pedro un Baltazars ar pūlēm nodibināja kārtību. «Medūza» pacēla enkuru un devās uz ziemeļiem.

ZURITAS NEVEIKSME

«Medūzas» kapteinis nokāpa kajītē, lai pārdomātu notikušo.

— Vai traks var kļūt! — Zurita noteica, uzgāzdams uz galvas krūzi remdena ūdens. — Jūras briesmonis runa visskaidrākajā kasttliešu dialektāl Kas tas ir? Burvestība? Ārprāts? Bet ārprāts taču nevar piepeši pārņemt visu kuģa komandu. Pat vienādu sapni divi cilvēki nevar nosapņot, taču «jūras velnu» redzējām mēs visi. Tas nav apstrīdams. Tātad «velns» eksistē, lai cik (as neticami. — Zurita atkal aplaistījās ar ūdeni un izbāza galvu pa iluminatoru, lai atsvaidzinātos. — Lai nu kā, — viņš turpināja mazliet nomierinājies, — šai ērmīgajai būtnei ir cilvēka saprāts, un tā spējīga uz prātigu rīcību. Tā, redzams, jūtas tikpat labi ūdeni, ka ārpus tā. Un prot runāt spāniski — tātad ar šo ērmu var saruna ties. Kā būtu, ja… Kā būtu, ja noķertu šo ērmu, pieradinātu un liktu zvejot pērles! Viens pats šāds rupucis. k"as spēj dzīvot ūdeni, atsver veselu zvejnieku arteli. Un turklāt tik izdevīgi: katram pērļu zvejniekam jādod ceturta da,a no loma, bet lād» rupucis neizmaksātu nenieka. Ta es īsā laikā iedzīvotos simtos tūkstošos un pat miljonos!

Zurita iegrima sapņos. Līdz 5im viņš bija cerējis tikt pie bagātības, meklēdams pērlenes tur, kur neviens tas nozvejoja. Pcrsijas līcis, Cei?onas rietumu piekraste, Sarkanā jūra, Austrālijas ūdeņi — visas šis izdaudzinātās pērļu vietas atrodas tālu. un cilvēki jau sen meklē tur pērles. Doties uz Meksikas vai Kalllornijas līci, uz Toma un Margaritas salām? Braukt uz Venecuēlas piekrasti, kur iegūstamas Amerikas labākās pērles, Zurita nevarēja. Šoneris bija pārāk vecs, nirēju par maz — (ad vajadzēja rīkoties ar plašu vērienu, bet Zuritam nebija tik daudz naudas. Tāpēc viņi turējās Argentīnas krastu tuvumā, bet tagadl Tagad viņš varētu kļūt bagāts vienā gada. Ja vien izdotos notvert «juras velnu».

Viņš kļūs pats bagātākais virs Argentīnā, varbūt pat visā Amerika. Nauda palīdzēs tikt pie varas. Pedro Zuritas vārds būs visu mutē. Tikai jābūt loti piesardzīgam un galvenokārt jāprot glabāt noslēpumu.

Zurita uzgāja uz klāja un, sasaucis visu komandu, ieskaitot pavāru, teica:

—  Jūs zināt, kāds liktenis piemeklējis visus tos, kuri izplatīja baumas par «jūras velnu». Viņus arestēja policija. viņi sēž cietumā. Es jūs brīdinu, ka tas notiks ar katru no jums, kuri kaut ar pušplēstu vardu izrunāsies, ka redzējis «jūras velnu». Jūs sapūdēs cietumā. Vai saprotat? Ja jums dzīvība dārga, ne vārda par «velnu»!

«Viņiem tik un tā neticētu, jo tas viss Izklausās pēc pasakas,» Zurita nodomāja un, iesaucis kajītē Baltazaru, uzticēja viņam vienīgajam savu piānu.

Baltazars uzmanīgi noklausījās saimniekā un, brīdi klusējis, sacīja:

—  Jā, tas ir labi izdomāts. «Jūras velns» atsver simt zvejnieku. Labi tam, kam «velns» kalpo. Bet kā lai viņu noķer?

—  Ar tīklu. — Zurita atbildēja.

—  Viņš pārgriezis tīklu tapat ka haizivs vēderu.

—  Mēs pasūtīsim met ala tīklu.

—   Bet kas viņu ķers? Mūsu nirējiem vajag tikai padzirdēt par «velnu», tad viņiem kājas vairs neklausa. .Viņi nebūs ar mieru piedalīties pat par maisu zelta.

—  Bet tu, Baltazar?

Indiānis paraustīja plecus.