Cilvēks- Amfībija

«Galu galā daudz kas no tā. ko rakstīja seno un viduslaiku zinātnieki, ir attaisnojies, lai gan jaunlaiku zinātne negribēja atzīt šīs vecās mācības. Dieva radīšanas spējas ir neizsmeļamas, un mums, zinātniekiem, vairak neka jebkuram citam klājas būt pazemīgiem un piesardzīgiem savos slēdzienos.» — tā rakstīja daži veci zinātnieki.

īstenībā gan būtu nepareizi nosaukt šos pazemīgos un piesardzigos vīrus par zinātniekiem. Viņi vairāk ticēja brīnumiem nekā zinātnei, un viņu lekcijas atgādināja svētrunas.

Beidzot strīda atrisināšanai nolēma sūtīt zinātnisku ekspedīciju.

Ekspedīcijas locekļiem nelaimējās sastapties ar «velnu», toties viņi uzzināja daudz jauna par «nezināmo personu» (vecie zinātnieki gan uzstājās, ka vārds «persona» aizvietojams ar vārdu «būtne»). Avīzēs publicētajā ziņojuma ekspedīcijas locekli rakstija:

«1. Dažās vietās smilšu seklos mēs pamanījām šaurus cilvēka kājas nospiedumus. Pēdas nāca no jūras puses un veda atpakaļ uz turieni. Tās varēja atstat cilvēks. kas piebraucis pie krasta ar laivu.

1 Konrāds Hesaers — «Iartos vācu zinātnieks XVI gadsimta. Sarakstījis «Grāmatu par diivnirJucm», kura ilgu laiku stipri ietkmēja naturālistus. (Aut.)

2.  Apskatītajiem tikliem ir plīsumi, ko varēja radīt saduršanās ar asu, griezīgu priekšmetu. Iespējams, ka tīkli aizķērušies aiz smailām zemūdens klintīm vai nogrimušu kuģu dzelzs atlauzām un tādējādi saplīsuši.

3.  Pēc aculiecinieku nostāstiem, delfīns, ko vētra izmetusi krastā krietnu gabalu no ūdens, nakti ticis ievilkts jūrā, pie kam smiltis redzētas cilvēka kāju un arī garu nagu atstātas pēdas. Ir zināms, ka delfīni, medīdami zivis, palīdz zvejniekiem, sadzīdaml tās sēkļos, tāpēc zvejnieki bieži paglābj delfīnus no nelaimes. Švīkas smiltis varēja ievilkt cilvēka pirksti, bet Iztēle uztvēra tās kā nagu zīmes.

4.  Kazlēnu varēja atvest laivā un uzmest uz kuģa kads jokupēteris.»

Zinātnieki atrada arī citus, tikpat vienkāršus Iemeslus, lai izskaidrotu «velna» atstātās zīmes.

Un tomēr šie Izskaidrojumi nespēja visus apmierināt. Pat starp zinātniekiem atradās tādi, kuriem tie šķilas apšaubāmi. Kā varēja pats veiklākais un neatlaidīgākais joku dzinējs izdarīt tādus trikus, palikdams tik ilgu laiku nenotverts? Taču galvenais, ko zinātnieki noklusēja savā ziņojumā, bija tas, ka «velns», kā tika konstatēts. veica savus trikus isā laika sprīdī dažādās vietās, kas atradās krietni tālu cita no citas. Vai nu «velns» prata peldēt nedzirdētā ātrumā, vai tam bija kādi sevišķi pielāgojumi, vai, beidzot, «velns» nebija viens, bet vairāki. Tadā gadījumā joki kļuva vēl nesaprotamāki un draudošāki.

Pedro Zurita pārcilāja to visu domās, nepārtraukti soļodams pa kajiti.

Beidzot viņš pamanīja, ka sāk jau aust rīts un iluminatora logā iespiežas sārts stars. Pedro nopūta lampu un ķērās pie mazgāšanās.

Liedams uz galvas remdeno ūdeni, viņš izdzirdēja klāja baiļu pilnus kliedzienus. Pārtraucis mazgāšanos, Zurita teciņus izskrēja uz klāja.

Kailie nirēji ar audekla jostām ap gurniem stāvēja pie borta, vēcināja rokas un klaigāja cits caur citu. Pedro palūkojas lejup un ieraudzīja, ka laivas, kas pa nakti bija atstātas ūdenī, ir atraisītas. Nakts brīze bija aiznesusi tās diezgan tālu klajā okeānā. Tagad rīta brīze dzina tās lēni uz krasta pusi. Pa ūdeni izsvaidītie airi peldčja pa līci.

Zurita pavēlēja nirējiem atvest laivas, taču neviens neiedrikstējās pamest klaju. Zurita atkārtoja pavēli.

—  Lien pats velnam nagos! — kāds atsaucas.

Zurita satvēra revolvera maksti. Nirēju pūlis atkāpās un sablīvējās ap mastu. Nirēji naidīgi lūkojās Zuritā. Sadursme šķita neizbēgama, bet tad iejaucās Baltazars.

—  Araukānis nebīstas ne no kā, — viņš sacīja. — Ja pat haizivs nespēja mani aprīt, tad arī «jūras velnam» mani vecie kauli iesprūdis rīklē. — Un, salicis rokas virs galvas, viņš metās pār bortu ūdeni un peldēja pie tuvākās laivas. Nirēji sanāca pie borta un baijii pilni vēroja Baltazaru. Par spīti vecumam un klibajai kājai, viņš peldēja teicami. Ar pāris roku vēzieniem indiānis aizpeldēja līdz laivai, satvēra ūdenī peldošo airi un iekāpa laivā.

—  Virve pārgriezta ar nazi, — viņš uzsauca, — un Šmaugi pārgriezta. Asmens bij ia ass kā bārdas nazim.

Redzēdami, ka ar Baltazaru nekas briesmīgs nav noticis. vairāki zvejnieki sekoja viņa piemēram.

JĀŠUS UZ DELFĪNA

Saule bija tikko uzlēkusi, bet jau nežēlīgi svilināja. Sudrabaini zila debess bija skaidra, okeāns nekustīgs. «Medūza» jau atradās divdesmit kilometru uz dienvidiem no Buenosairesas. Pēc Baltazara padoma enkuru bi.a izmetuši nelielā līcītī pie klinšaina krasta, kas terasveidīgi pacēlās no ūdens. Ļaudis izklīda pa lici. Katrā laivā pēc paraduma bija divi zvejnieki: viens nira, otrs vilka nirēju ārā, un pēc tam abi apmainījās ar lomām.

Viena laiva pienāca diezgan tuvu krastam. Nirējs aptvēra ar kājām prāvu koraļļu gabalu, piesietu virves galā, un aši nolaidās dziļumā.

Ūdens bija Ļoti silts un dzidrs — dibenā varēja skaidri saredzēt katru akmeni. Tuvāk krastam slējās augšup koralli — sastinguši zemūdens dārzu krūmi.