Cilvēks- Amfībija

mierināja indiāņus, taču lic sāka runāt visi reizē. Baltazars pacēla roku, lai viņi apklustu, un sacīja:

—  Mēs dzirdējām viņa… «jūras velna» balsi.

— Jums likās, — Pedro miegaini atbildēja. Viņa galva Hektln liecās uz krūtīm.

—  Nelikās visi Mēs skaidri dzirdējām kliedzienu «a-ā» un tauri! — zvejnieki sāka saukt cits caur citu.

Baltazars ar to pašu rokas kustību lika viņiem apklust un turpināja:

—  Es pats dzirdēju. Tā taurēt var tikai «velns». Neviens uz juras tā nekliedz un netaurē. Mums ātri jābrauc projām no Šejienes.

—   Pasakas, — tikpat gurdi atbildēja Pedro Zurita. Viņam negribējās vest no krasta uz Šoneri vēl nesatrūdējušas, smirdošās pērlenes un uzcelt enkuru. Taču pie runāt indiāņus viņam arī neizdevās. Tie uztraukuma platīja rokas un skali draudēja, ka rīt pat izkāpšot krastā un iešot kājām uz Buenosairesu, ja Zurita nepacelšot enkuru.

—  Velns lai parauj to «jūras velnu» reizē ar jums! Labi! Kad austs rīts, celsim augšā enkuru. — Un kurnēdams kapteinis devas uz kajīti.

Kapteinim vairs negribējās gulēt. Viņš iededzinaja lampu, aizsmēķēja cigāru un sāka staigāt šurpu turpu pa nelielo kajīti. Viņš domāja par šo nesaprotamo būtni, kas kopš neilga laika parādījusies šejienes ūdeņos, biedēdama zvejniekus un piekrastes iedzīvotājus.

Neviens vēl nebija redzējis šo briesmoni, kaut gan tas jau vairākkārt bija atgadinājis savu klātbūtni. Par viņu stāstīja leģendas. Jūrnieki atkārloja tās čukstot, bikli skatoties visapkārt, it kā bīdamies, ka briesmonis varētu noklausīties.

Vieniem šī būtne kaitēja, citiem negaidot palīdzēja. — Tas ir jūras dievs, — runāja vecie indiāņi, — viņš iznāk no okeāna dzīlēm reizi pa tūkstoš gadiem, lai atjaunotu taisnību zemes virsū.

Katojļu garīdznieki centas iegalvot māņticīgajiem spāniešiem, ka tas esot jūras velns, kurš parādoties cilvēkiem tāpēc, ka tie sākuši piemirst kātoju baznicu.

Baumas, iedamas no mutes mutē, sasniedza arī Buenosairesu. Vairākas nedēļas no vietas «jūras velns» kļuva par iemīļotu tematu bulvāru avīžu feļetonistiem un hronikas daļas līdzstrādniekiem. Ja aiz nezināmiem iemesliem nogrima šoneri un zvejas kuģi, saplīsa tīkli vai nozuda sazvejotās zivis, tad vainoja «jūras velnu». Taču citi stāstīja, ka «velns» dažkārt iemetot zvejnieku laivās lielas zivis un reiz pat izglābis slīcēju. Vismaz kads slīcējs apgalvoja, ka tad, kad viņš jau iegrimis ūdenī, kads no apakšas atbalstījis viņa muguru un palīdzējis nokļūt līdz krastam, paslēpdamies bangas tai mirkli, kad izglābtais spēris kāju liedaga smiltis.

Taču vislielākais brīnums bija tas, ka pašu «velnu» neviens nebija redzējis. Neviens nevarēja aprakstīt, kāda izskatās št noslēpumainā būtne. Protams, gadījās arī visādi «aculiecinieki», kas apveltīja «velnu» ar ragainu galvu, aža bārdu, lauvas ķetnām un zivs asti vai attēloja viņu ka milzīgu, ragainu krupi ar cilvēka kājām. Buenosairesas valdības ierēdņi sakumā nepievērsa uzmanības šiem nostāstiem un avīžu ziņām, uzskatīdami visu par veiklu izdomu. Tomēr nemiers, galvenokārt zvejnieku vidū, aizvien pieauga. Daudzi zvejnieki neiedrošinājās doties jūrā. Lomi samazinājās, un iedzīvotājiem sāka aptrūkt zivju. Tad vietējās varas orgāni nolēma izmeklēt šo atgadījumu. Piekrastes policijas apsardze izsūtīja vairākus tvaika kuterus un motorlaivas gar iīča krastu ar pavēli «aizturēt nepazistamo personu, kas ceļ nemieru un paniku piekrastes iedzīvotājos».

Policija drasāja pa Laplatas līci un piekrasti divas nedēļas, aizturēja vairākus indiāņus par ļaunprātīgu, nepatiesu baumu izplatīšanu, taču «velns» joprojām palika nenotverams.

Policijas priekšnieks publicēja oficiālu paziņojumu, ka nekāda «velna» nav. ka to izdomājuši neizglītoti ļaudis, kuri jau aizturēti un saņems pelnīto sodu. un centās pārliecināt zvejniekus, lai netic baumām un stājas pie zvejas.

Uz zināmu laika sprīdi tas palidzēja, tomēr «velna» joki nebeidzās.

Kādu nakti selgā aizbraukušos zvejniekus uzmodināja blējošs kazlēns, kurš nezin kā bija gadījies uz viņu barkasa. Citiem zvejniekiem bija sagraizīti krastā iz

vilktie tikli. žurnālisti. iepriecināti, ka «velns» atkal parādījies, gaidīja, kā nu to izskaidros zinātnieki. Tie nelikās ilgi lūgties. Viņi domāja, ka okeānā nevar būt zinātnei nepazīstams jūras briesmonis, kas turklāt rīkojas tā. kā spētu rīkoties vienīgi cilvēks. «Cits stāvoklis būtu.» viņi rakstīja, «ja šāda būtne parādītos maz izpētītas okeāna dzīlēs.» Tomēr arī tad zinātnieki negribēja pieļaut hipotēzi, ka tāda būtne spētu rīkoties sapratīgi. Zinātnieku vairums bija vienos uzskatos ar policijas priekšnieku, proti, ka viss notikušais ir tikai kāda pargalvja joki.

Visi zinātnieki gan tā nedomāja. Citi atsaucās uz slaveno vācu naturālistu Konrādu Hesnerukurš aprakstījis jūras jaunavu, jūras velnu, jūras mūku un jūras bīskapu.