Cilvēks- Amfībija

Starp tiem Šaudījās sikas zivtiņas, laistīdamās zeltā un sudrabā.

Nirējs nolaidās dibenā un saliecies sāka naski vākt pērlenes un likt maisā, kas bija piesiets pie sāniem ar siksniņu. Viņa darba biedrs huronis turēja rokās virves galu un lūkojās ūdeni, atmeties pret laivas malu.

Pēkšņi viņi Ieraudzīja, ka nirējs strauji pietrūkstas kājas, pasit rokas augšup un saķer virvi, paraudams to tik spēcīgi, ka gandriz ierāva huroni ūdeni. Laiva sašūpojās. Huronis steigšus izvilka biedru un palīdzēja viņam ierāpties laivā. Nirējs smagi elsoja, plati atplētis muti, acis izvalbījis. Tumšbrūnā seja šķita pelnu krāsā, tik stipri viņš bija nobālējis.

—  Haizivs?

Taēu nirējs neko nespēja atbildēt un sabruka laivā.

Kas viņu tā varēja nobiedēt? Huronis pieliecās un ielūkojās ūdeni. Ja, tur norisinājās kaut kas nelāgs. Mazas zivtiņas ka putni, pumanljuši plēsigo liju. steidzas slēpties zrmūdens mežu biezajās saaudzēs.

Un pēkšņi huronis ieraudzīja, ka gar zemūdens klints izliekumu plūst kaut kas lldzigs sarkaniem dūmiem. Tie gnusi klida uz visām pusēm, nokrāsojot ūdeni sārtu. Un tad tūliņ parādījās kaut kas tumis. Tas bija haizivs ķermenis. Tas lēni pagriezās un nozuda aiz klints šķautnes. Sarkanie zemūdens dūmi varēja būt vienīgi okeāna dziļumos izlietas asinis. Kas tur bija noticis? Huronis pameta skatienu uz biedru, bet tas gulēja nekustēdamies uz muguras, tverdams gaisu ar vaļējo muti un stulbi blenzdams debesis Indiānis ķērās pie airiem un veda prkšņi saslimušo nirēju uz «Medūzu».

Beidzot nirējs atžilba, taēu šķitās pazaudējis valodu — viņš tikai īdeja, purināja galvu un smagi pūta, pastiepis lūpas uz priekšu.

Uz šonera pērļu zvejnieki ielenca viņu un nepacietīgi gaidīja, ko viņš pastastis.

—  Runā! — beidzot uzsauca jauns indiānis, sapurinādams nirēju. — Runā, ja negribi, lai tava gļēvā dvēsele šķiras no miesām.

Nirējs noskurinaja galvu un dobji noteica:

—  Es redzēju… «jūras velnu».

—  Patiešām?

—   Nu, stāsti taču, stāsti! — zvejnieki nepacietīgi skubināja.

—   Skatos — haizivs. Peld taisni man virsū. Beigas! Liela, melna, rīkle vaļā, tūliņ ris mani nost. Skatos — vēl peld…

—  Otra haizivs?

—  «Velns»!

—  Kads viņš izskatās? Vai galva ir?

—  Galva? Liekas, ir gan. Acis kā glāzes.

—  Ja Ir acis, tad galvai arī jābūt. — jaunais indiānis pārliecināts sacīja. — Acīm taču pie kaut kā jāturas. Vai ķetnas arī ir?

—   Kā vardei. Pirksti gari, zaļi, ar nagiem un peldplēvi. Pats spīd kā zviņaina zivs. Piepeldēja pie haizivs, nozibināja ķetnu — švikŠī Haizivij asinis no vēdera…

—  Kādas viņam kājas? — ieprasījās kāds cits.

—   Kājas? — nlrēis pūlējās atcerēties. — Kāju nemaz nav. Gara aste. Un astes galā divas čūskas.

—   No kā tu vairāk nobijies — no haizivs vai no briesmoņa?

—   No briesmoņa, — nirējs nevilcinādamies atbildēja. — No briesmoņa, kaut arī viņš izglāba man dzīvību. Tas bija viņš…

—  Jā. tas Ir bijis viņš.

—  «Jūras velns»…

—  Jūras dievs, kurš palīdz tiem, kas postā, — pārlaboja kāds vecs indiānis.

Vēsts strauji Izplatījās pa visām laivām līci. Nirēji steidzās uz šoneri un uzvilka laivas uz klāja.

Visi Ielenca nirēju, ko bija izglābis «iūras velns». Indiānis atkārtoja savu stāstu, pievienodams aizvien jaunus sīkumus. Viņš atcerēiās, ka briesmonim nākušas pa nāsim sarkanas liesmas, ka tam bijuši gari un smaili zobi pirksta resnumā, ausis kustējušās, pie sāniem bijušas peldspuras un aste kā airis.

Pedro Zurita, kails līdz jostas vietai, īsās, baltās biksēs, uzvilcis basajās kājās baltas tupeles, uzmaucis galvā salmenīcu ar platām malām un augstu dibenu, ŠJūkāja pa klāju, ieklausīdamies sarunās.

Jo vairāk aizrāvās stāstītājs, jo vairāk Pedro pārliecinājās, ka nirējs visu izdomājis, nobīdāmies no haizivs. Tomēr varbūt viss nav izdomāts. Skaidrs, ka indiānis melo, bet daļa patiesibas tur ir. Dīvains gadījums, velns lai parauj!

Te Zuritas pārdomas pārtrauca taures skaņas otrpus klints.

Šīs skaņas pārsteidza «Medūzas» ekipāžu kā pērkona grāviens. Visas sarunas apklusa, sejas nobālēja. Zvejnieki māņticīgās Šausmās blenza uz klinti, no kuras iikās plūstam skaņas.