Cilvēks- Amfībija

—  Es vēl nekad neesmu medījis «jūras velnus». Droši vien nebūs viegli sadzīt viņam pēdas, toties nonāvēt nav grūti, ja vien viņš sastāv no kauliem un miesas. Taču jums vajadzīgs dzīvs «velns».

—  Vai tu nebaidies no viņa, Baltazar? Ko tu domā par šo «jūras velnu»?

—   Ko es varu domāt par jaguāru, kas lido pār jūru, vai par haizivi, kura rāpjas kokos? Jo zvērs neizprotamāks, jo briesmīgāks, bet man patīk medīt bīstamus zvērus.

— Es tev bagātīgi atlīdzināšu, — Zurita paspieda Baltazaram roku un klāstīja tālāk savu plānu. — Jo mazāk dalībnieku pasākumā, jo labāk. Aprunājies ar visiem araukāņiem. Viņi ir drosmīgi un apķērīgi. Izraugies kādus piecus, ne vairāk. Ja mūsējie nav ar mieru, sadabū kur citur. «Velns» turas krasta tuvumā. Vispirms būs jāizseko, kur atrodas viņa midzenis, tad mums būs viegli notvert viņu tīklā.

Zurita un Baltazars naigi stājās pie darba. Pēc Zuritas pasūtījuma pagatavoja stiepļu murdu, kas atgādināja lielu mucu ar vaļējiem galiem. Murda iekšienē Zurita novietoja kaņepāju tīklus, lai «velns» sapītos tanīs kā zirnekļa audumā. Nirējus atlaida. No «Medūzas» ekipāža Baltazaram izdevās pierunāt tikai divus araukāņus piedalīties «velna» medībās. Trīs pārējos viņš savervēja Buenosairesā.

Izsekot «velnu» nolēma tai pašā līcī, kur «Medūzas» ekipāža bija viņu pirmo reizi ieraudzījusi. Lai nemodinātu «velna» aizdomas, šoneris izmeta enkuru vairākus kilometrus tālu no nelielā līča. Zurita un viņa pavadoņi laiku pa laikam nodarbojās ar zivju zveju, it kā tas būtu viņu brauciena mērķis. Trīs indiāņi slapstījās aiz piekrastes klintīm un modri vēroja, kas notiek līča ūdeņos.

Otrā nedēļa gāja uz beigām, bet «velns» vēl nebija manāms. Baltazars tikmēr nodibināja pazīšanos ar piekrastes iedzīvotājiem, indiāņu fermeriem, lēti pārdeva viņiem zivis un, sarunādamies par dažādiem sīkumiem, nemanot virzīja sarunu uz «jūras velnu». No šīm sarunām Baltazars uzzināja, ka viņi pareizi izraudzījušies medību vietu: daudzi indiāņi, kas dzīvoja līča tuvumā, bija dzirdējuši taures skaņas un redzējuši kāju nospiedumus smiltīs. Viņi apgalvoja, ka «velnam» kāja kā cilvēkam, tikai pirksti krietni garāki. Dažreiz indiāņi bija redzējuši smiltīs «velna» muguras nospiedumu, kad viņš bija gulējis pludmalē.

«Velns» nedarīja pāri vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc tie nepievērsa vairs uzmanības pēdām, ko viņš šad tad atstāja, tā atgādinādams sevi. Pašu «velnu» neviens nebija redzējis.

«Medūza» stāvēja jau divas nedēļas līcī, izskata pēc nodarbojoties ar zveju. Zurita, Baltazars un nolīgtie indiāņi, acu nenolaizdami, vēroja okeāna klaidu, bet «jūras velns» nerādījās. Zurita kļuva nemierīgs. Viņš bija nepacietīgs un skops. Katra diena maksāja naudu, bet uz «velnu» vajadzēja ilgi gaidit. Pedro jau sāka mākt šaubas. Ja «velns» ir pārdabiska būtne, tad to nenoķers ne ar kādiem tīkliem. Un bīstami arī sapīties ar velniem. Zurita bija māņticīgs. Vai neataicināt katram gadījumam uz «Medūzu» garidznieku ar krustu un svēto vakarēdienu? Jauni izdevumi. Bet varbūt «jūras velns» nemaz nav velns, tikai kāds jokupēteris, labs peldētājs, kam uznākusi kāre pabiedēt ļaudis. Varbūt kāds delfīns — to kā jebkuru dzīvnieku var pieradināt un izdresēt. Vai tikai nemest pie malas visu šo blēņošanos?

Zurita apsolīja balvu tam, kas pirmais pamanīs «velnu», un nolēma pagaidīt vēl divas dienas.

Viņam par prieku, trešās nedēļas sākumā «velns» atkal sāka parādīties.

Pēc dienas zvejas Baltazars bija atstājis ar zivīm pilno laivu krastā. Rīt agri vajadzēja ierasties pircējiem. Baltazars aizgāja uz fermu apmeklēt pazīstamu indiāni, bet, atgriezies krastā, atrada laivu iztukšotu. Viņš tūliņ noprata, ka to izdarījis «velns».

—   Vai patiesi viņš būtu aprijis tik daudz zivju? — Baltazars brīnījās.

To pašu nakti kāds no sardzē nostādītajiem indiāņiem izdzirdēja taurēšanu līča dienvidos. Vēl pēc divām dienām agrā rītā jauns araukānis paziņoja, ka viņam beidzot izdevies izsekot «velnu». Tas atpeldējis ar delfīnu. Šoreiz «velns» nav jājis uz delfīna, bet peldējis tam blakus, turēdamies pie «iejūga» — platas kakla siksnas. Līcī «velns» noņēmis delfīnam siksnu, paplikšķinājis dzīvnieku un nozudis līča dziļumā, stāvas klints pakājē. Delfīns pacēlies virs ūdens un peldējis projām.

Zurita, noklausījies araukāni, pateicās, apsolījās viņu apbalvot un sacīja:

—   Šodien «velns» diezin vai nāks ārā no paslēptuves. Mums vajadzētu izpētīt līča dibenu. Kas apņemsies to izdarīt?

Nevienam negribejas nirt okeana dziļumos, riskējot sastapt nezināmo briesmoni.

Baltazars panācās uz priekšu.

—   Te es esmu! — viņš īsi teica. Baltazars prata turēt vārdu.

«Medūza» joprojām stāvēja noenkurota. Visi, izņemot sardzi, izkāpa krasta un devās uz stāvo klinti līča malā. Baltazars apsējās ar virvi, lai viņu varētu izvilkt, paņēma nazi, iežmaudza starp kājām akmeni un laidās lejup.