Cilvēks- Amfībija

Araukāņi ar nepacietību gaidīja viņu atgriežamies, nenolaizdami acu no plankuma, kas vīdēja klinšu aizēnotā līča zilganajā dūmakā. Pagāja četrdesmit sekundes, piecdesmit, vesela minūte, bet Baltazars nerādījās. Beidzot viņš paraustīja virvi, un viņu izvilka ārā. Atguvis elpu, Baltazars sacīja:

—   Šaura eja ved zemūdens alā. Tur tumšs kā haizivs vēderā. «Velns» varēja noslēpties vienīgi šai alā. Citur visur ir gludas klinšu sienas.

—   Lieliski! — Zurita izsaucās. — Ja tur ir tumšs, tas vēl jo labāk. Mēs izmetīsim tīklus, un zivtiņa būs rokā.

Drīz pēc saules rieta indiāņi nolaida garās virvēs stiepļu tīklus pie alas ieejas. Virvju galus piestiprināja krastā. Baltazars piesēja pie virvēm zvārgulīšus, kuri šķindēs, līdzko tīklam kāds pieskarsies.

Zurita, Baltazars un pieci araukāņi nosēdās krastā un sāka gaidīt.

Uz šoner? nepalika neviena.

Tumsa ātri sabiezēja. Uzlēca mēness, un tā gaisma atspoguļojās okeāna līmenī. Valdīja klusums. Visus pārņēma neparasts satraukums. Varbūt tūliņ viņi ieraudzīs dīvaino radījumu, kas viesa šausmas zvejniekos un pērļu meklētājos.

Nakts stundas gausi virzījās uz priekšu. Ļaudis sāka snaust.

Pēkšņi iešķindējās zvārgulīši. Visi pietrūkās kājās, metās pie virvēm un sāka vilkt tīklu ārā. Tas bija smags. Virves raustījās. Kāds spirinājās tīklā.

Tīkls pacēlās virs ūdens. Mēness blāvaja gaismā varēja saskatīt ķepurojamies kādu augumu — puscilveku, pusdzīvnieku. Milzīgās acis un zvīņu sudrabs laistījās mēnesnīcā. «Velns» pulējās visiem speķiem atbrīvot tiklā sapinušos roku. Tas viņam izdevās. Viņš izvilka nazi no maksts tievā siksniņā pie sāniem un saka griezt tīklu.

—   Nieki, nepārgriezīsi! — Baltazars klusu noteica, aizrāvies medību priekā.

Taču, viņam par brīnumu, nazis uzveica metālu. Ar veiklām kustībām «velns» paplašināja spraugu, kamēr zvejnieki traucās ātrāk izvilkt tīklu krasta.

—   Dūšīgāki Viens, divi! — Baltazars sauca.

Bet tai pašā mirklī, kad laupījums jau šķita tikpat kā rokās, «velns» iemetās pārgrieztajā spraugā, iekrita ūdenī, augstu saceldams dzirkstošas šļakatas, un pazuda dzīlē.

Zvejnieki izmisumā atlaida tīklu.

—   Labs nazītis, pat stiepli griež! — Baltazars sajūsmināts noteica. — Zemūdens kalēji labāki par mūsējiem.

Zurita, galvu nokāris, skatījās ūdenī ar tādu izteiksmi, it kā jūrā būtu nogrimusi visa viņa bagātība.

Tad viņš saslējās, paraustīja kuplās ūsas un piespēra kāju pie zemes.

—   Nekas nebūs! — viņš izsaucās. — Drīzāk tu nobeigsies savā zemūdens alā, nekā es atkāpšos. Es nežēlošu naudu, es atsaukšu ūdenslīdējus, es pielikšu visu līci pilnu ar tīkliem un slazdiem, un tu neizspruksi no manām rokām!

Viņš bija drosmīgs, neatlaidīgs un stūrgalvīgs. Ne par velti Pedro Zuritas dzīslās plūda spāniešu iekārotāju asinis. Un bija jau arī par ko cīnīties.

«Jūras velns» nebija ne pārdabiska, ne visuvarena būtne. Tā acīm redzot sastāv no miesas un kauliem, kā bija izteicies Baltazars. Tātad «velnu» var noķert, piesiet ķēde un piespiest gādāt Zuritam bagātību no okeāna dzīlēm. Baltazars sagūstīs «jūras velnu», kaut arī pats juras dievs Neptuns ar savu trejdeksni nostātos Dar viņa aizstavi.

DOKTORS SALVATORS

Zurita izpildīja savus draudus^ Viņš ierīkoja līcī daudz stiepļu aizsprostu, izvilka visos virzienos tīklus, izlika slazdus. Tomēr pagaidām par viņa upuriem krita tikai zivis. «Jūras velns» bija kā zemē iegrimis. Viņš nekur vairs neparādījās un nekādi nebija manāms. Pieradinātais delfīns veltīgi ik dienasieradās līcī, nira un sprausloja, it kā aicinādams neparasto draugu uz pastaigu. Draugs tomēr nenāca, un delfīns, pēdējo reizi sirdīgi nosprauslodamies, aizpeldēja klajā jūrā.

Laiks kļuva slikts. Austrumu vējš sabangoja okeāna klaidu; līča ūdeņus saduļķoja no dibena uzvandītās smiltis. Putainās viļņu kores noslēpa dzīles. Neviens nevarēja saskatīt, kas notiek zem ūdens.

Zurita varēja stundām ilgi stāvēt krastā, vērodams viļņu grēdas. Milzu viļņi sekoja cits citam, sabruka līdzīgi krācošiem ūdenskritumiem, bet apakšējie ūdens slāņi šņākdami vēlās tālāk pa mitro smilti, raudami līdzi oļus un gliemežvākus un apskalodami Zuritas kājas.

—   Nē, tā mēs neko nepanāksim, — Zurita runāja.

—   Jāizdomā kaut kas cits. «Velns» dzīvo jūras dibenā un nevēlas pamest savu mitekli. Lai viņu noķertu, jādodas pie viņa, jānolaižas jūras dzelmē. — Un Zurita pievērsās Baltazaram, kas meistaroja jaunus, sarežģītus slazdus: — Dodies nekavējoties uz Buenosairesu un atved no turienes divus ūdenslīdēju tērpus ar skābekļa rezervuāriem. Parastais ūdenslīdēja tērps ar šļūteni gaisa iesūknēšanai neder. «Velns» var šļūteni pārgriezt. Turklāt iespējams, ka mums vajadzēs doties nelielā zemūdens ceļojumā. Un nepiemirsti paķert elektriskos lukturus.

—  Vai jūs gribat apciemot «velnu»? — Baltazars apvaicājās.

—   Protams, kopā ar tevi, veco zēn.

Baltazars pamāja un devās ceļā.

Viņš atveda ne vien ūdenslīdēju tērpus un lukturus, bet arī pāri garu, ērmīgi izliektu bronzas dunču.

—   Tagad tādus neprot vairs taisīt, — viņš sacīja.

—   Tie ir senie araukāņu dunči, ar kuriem mani senči