Cilvēks- Amfībija

Jaunība Baltazaru bija daudzinājuši kā izveicīgu pērļu zvejnieku: viņš varēja uzturēties zem ūdens deviņdesmit un pat simt sekundes, divkārt pārsniedzot parasto normu.

— Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik prata mācīt un mācīšanu sāka jau no bērnu dienām, — Baltazars mēdza stāstīt jaunajiem zvejniekiem. — Es vēl biju knauķis, gadus desmit vecs, kad tēvs mani nodeva mācībā pie Hozē. Viņam bija divpadsmit šādi mācekļi. Hozē mūs mācīja tā: iemet ūdenī baltu akmentiņu vai gliemežvāku un pavēl: «Lec pakaļ un dabū rokā!» Un katru nākamo reizi met dziļāk. Kas neprot sameklēt, to noper ar pletni vai līni un iesviež ūdenī kā šuneli. «Meklē vēl!» Tā viņš iemācīja mūs nirt. Pēc tam sāka pieradināt ilgāk uzturēties zem ūdens. Vecs, pieredzējis zvejnieks nolaižas dibenā un piesien pie enkura ķēdes grozu vai tīklu. Tad mēs ienirstam un ūdenī atsienam to vaļā. Kamēr nav atraisīts, tikmēr augšā nav ko rādīties. Ja kāds parādas — dabū ar pletni vai līni. Sita mūs bez žēlastības. Retais tikai to izturēja. Taču es kļuvu pirmais pērļu zvejnieks visā apvidū. Labi pelnīju.

Kļuvis vecs, Baltazars pameta bīstamo pērļu zvejnieka darbu. Viņa kreiso kāju bija sakropļojuši haizivs zobi, sānus nobrāzusi enkura ķēde. Buenosairesā viņam piederēja neliels veikaliņš, kur viņš tirgojās ar pērlēm. koraļļiem, gliemežnīcām un dažādiem jūras retumiem. Taču krastā viņš garlaikojās un tāpēc bieži vien devās pērļu zvejā. Uzņēmēji viņu augstu vērtēja. Neviens labāk par Baltazaru nepazina Laplatas līci, ta piekrasti un tās vietas, kur iegūstamas pērlenes. Pērļu zvejnieki viņu cienīja. Viņš prata iztapt visiem — ir nirējiem, ir viņu darba devējiem.

Jaunajiem zvejniekiem viņš mācīja visus amata noslēpumus: kā aizturēt elpu, kā atsist haizivs uzbrukumu un — ja bija labā omā — kā noslēpt no saimnieka dārgu pērli.

Uzņēmēji, šoneru īpašnieki, savukārt cienīja Baltazaru tapec, ka viņš prata ar vienu acu uzmetienu nekļūdīgi noteikt pērles cenu un aši atlasīt vērtīgākās pērles saimnieka labā.

Tāpēc šoneru īpašnieki labprat ņēma viņu līdzi braucienos kā palīgu un padomdevēju.

Baltazars sēdēja uz mučeles un laiski sniēķēia resnu cigāru. Pie masta piekārtais lukturis meta gaismu uz viņa sejas. Tā bija garena, bez izspīlētiem vaigu kauliem, ar pareizu degunu un lielām, skaistām acīm — araukāņa [1ļ seja. baltazara plaksti smagi cilājās. Viņš snauda. Tomēr viņa ausis bija nomodā, kaut arī acis iemigušas. Ausis bija modras un brīdināja no briesmām pat dzijā miegā. Patlaban gan Baltazars dzirdēja vienīgi gulētāju nopūtas un murmināšanu. No krasta plūda šurp pūstošu molusku smirdoņa — tiem lāva satrūdēt, lai vieglāk būtu tikt pie pērlēm: dzīva moluska vākus grūti atdarīt. Sī smaka nepieradušam liktos riebīga, bet Baltazars to ieelpoja ar patiku. Ta viņam, klaidonim, pērļu meklētājam, sauca atmiņā brīvās dzīves priekus un uzbudinošas dēkas uz jūras.

Kad pērles bija izlasītas, pašus lielākos pērleņu vākus atgādāja uz «Medūzu». Zurita bija labs aprēķinātājs: tukšās pērlenes viņš pārdeva fabrikām, kuras no vākiem taisīja pogas.

Baltazars gulēja. Drīz vien arī cigārs izkrita no ļenganajiem pirkstiem. Galva nokārās uz krūtīm.

Pēkšņi līdz viņa apziņai atplūda kāda skaņa no okeāna tālēm. Skaņa atkārtojās tuvāk. Baltazars atvēra acis. Šķila, kāds pūš tauri, pēc tam moža, jauneklīga balss uzsauc: «A!» — un tad oktāvu augstāk: «A-ā!»

Taures muzikālā skaņa nelīdzinājās tvaikoņu sirēnu skarbajiem pūtieniem, un jautrais sauciens nebūt neatgādināja slīcēja izmisīgo kliedzienu. Tas bija kaut kas jauns, nepazīstams. Baltazars pieceļas, viņam likās, it kā gaiss pēkšņi būtu kļuvis vēsāks. Piegājis pie borta, viņi pārlaida skadru skatienu okeāna klaldam. TukMimv Klusums. Baltaz.irs piebikstīja uz klaja gulošajam indiānim ar kaju un, kad tas paslējas augšup, klusu sacija:

—   Kliedza Droši vien viņi.

—  Es nedzirdu. — huronis tikpat klusu atbildēja, uzslējies pussēdus un ieklausīdamies. Piepeši klusumu atkal pārtrauca taures skaņas un sauciens:

—  A-a!

Huronis, to izdzirdējis, saplaka it kā no pletnes cirtiena.

—  Jā. tas droši vien ir v i ņ š, — huronis izrunāja, bailēs klabinādams zobus.

Pamodās arī citi pērļu zvejnieki. Viņi salida vienuviet luktura apspīdētajā laukumiņa, meklēdami iedzeltenas gaismas vārgajos staros glābiņu no tumsas. Visi sēdēja, cieši sakļāvušies. un saspringti klausījās. Taurēšana un sauciens vēlreiz atbalsojas tālumā, tad viss apklusa.

—  Tas ir viņš… «jūras velns», — zvejnieki čukstēja.

—  Mēs nedrīkstam te palikt!

—  Viņš ir briesmīgāks par haizivi!

—  Pasaukt saimnieku šurp!

Viņiem tuvojās basu kāju šļūcošie soļi. Uz klāja iznāca saimnieks Pedro Zurita. žāvādamies un kaldams spalvainās krūtis. Viņš bija bez krekla, vienās audekla bllnēs; pie platās ādas jostas karāļās revolvera maksts. Zurita pienāca pie zvejniekiem. Lukturis apgaismoja viņa miegaino, brūni iedeguto seju. biezos, sprogainos matus, kuri šķipsnām nokaras pār pieri, melnas uzacis, kuplās, uzgrieztās ūsas un iesirmo bārdiņu.

—  Kas noticis?

Viņa rešņā. mieriga balss un nosvērtās kustības no-

huroņi — Ammkas Indinņu cilts Aut)