Cilvēks- Amfībija

Šai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot arī zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu iekarošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.

Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib kļūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālistisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.

Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakstnieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.

Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ticība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Šis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus lidojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pamatlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir arī spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zinātniekiem strādāt tautas labā.

Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zinātniski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau realizēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvākajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomenerģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laikmeta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zinātnei vēl nebija tapis pat par meklējumu.

Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami arī vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fantastikas zelta fondā.

Tulkotāja Anna Bauga

ALEKSANDRS BEĻAJEVS

CILVĒKS AMFĪBIJA

Pirmā daļa «JŪRAS VELNS»

Argentīnas vasara, tveicīga janvāra nakts. Melnā debess kā pieberla ar zvaigznēm. «Medūza» mierīgi stāvēja pie enkura. Nakts klusumu netraucēja ne viļņu šļaksti, ne takelāžas čīkstoņa. Likās, okeāns guļ dziļā miegā.

Uz šonera klāja atdusējās puskailie pērļu zvejnieki. Noguruši darba un saules svelmē, viņi nemierīgi grozījās smagajā snaudā, šad tad nopūzdamies vai iekliegdamies. Rokas un kājas viņiem nervozi raustījās. Varbūt viņi redzēja sapņos savus ienaidniekus — haizivis. Šais karstajās bezvēja dienās cilvēki tā nogura, ka beiguši zveju, nespēja pat laivas uzvilkt uz klāja, īstenībā tas gan nebija vajadzīgs. Nekas nevēstīja laika pārmaiņu. Laivas palika nakti ūdenī, piestiprinātas pie enkura ķēdes. Rājas nebija iztaisnotas, takelaža vaļīga, neievilktais klīveris tik tikko trīsēja vieglajā vēsmiņā. Viss klājs starp baku un pūpi bija pilns ar pērleņu kaudzēm, koraļļu atlūzām, virvēm, pie kurām nirēji piesienas, audekla maisiem, kur viņi liek atrastās pērlenes, un tukšam mučelēm.

Pie bezanmasta bija novietota liela muca ar dzeramo ūdeni un pieķēdētu dzelzs kausiņu. Pie mucas uz klāja rēgojas tumšs plankums, kur bija izlijis ūdens.

Laiku pa laikam te viens, te otrs pērleņu zvejnieks piecēlās, snaudā grīļodamies, un. kāpdams guļošajiem uz rokām un kājām, steberēja pie ūdens mucas. Neatdarījis acu, viņš izdzēra kausu ūdens un pakrita, kur gadījās, it kā būtu iedzēris nevis ūdeni, bet tīru spirtu. Zvejniekus mocīja slāpes: no rītiem pirms darba bīstami ēst — cilvēkam ūdenī jāiztur pārāk liels spiediens, tāpēc viņi strādāja visu dienu bez ēšanas, kamēr ūdenī neko vairs nevarēja saredzēt. Ēda tikai pirms gulētiešanas, un parastais uzturs bija salīta gaļa.

Naktī stāvēja sardzē indiānis Baltazars. Viņš bija kapteiņa Pedro Zuritas, šonera «Medūza» īpašnieka tuvākais palīgs.