Cilvēks- Amfībija

—   Nu ir par vēlu. Līdz pilsētai aiztikt kājām nav viegli.

—    Es peldēšu uz delfīna, bet tu iesi gar krastu.

—   Cik tu ātrs! — pasmaidīja Kristo. — Mēs dosimies abi rīt pašā ausmā. Tu izpeldēsi līcī, bet es tevi gaidīšu krastā. Drēbes arī vēl jāsagādā. («Nakti es pagūšu satikties ar brāli,» Kristo nodomāja.) Tādat rīt agri.

PILSĒTĀ

Ihtiandrs izpeldēja no līča un iznāca krasta. Kristo jau gaidīja viņu ar baltu pilsētnieka uzvalku. Ihtiandrs paskatījās uz uzvalku ar tādu skatienu, it ka viņam būtu atnesuši čūskas ādu, un nopūzdamies sāka vilkt io mugurā. Acīm redzot viņam reti bija gadījies uzvilkt drēbēs. Indiānis palīdzēja jauneklim sasiet kaklasaiti un, aplūkojis Ihtiandru, bija apmierināts ar viņa izskatu.

—    Iesim, — Kristo jautri sacīja.

Indiānis gribēja pārsteigt Ihtiandru un veda viņu pa galvenajām ielām — Alveāra avēniju, Vertisu, parādīja Viktorijas laukumu ar katedrāli un rātsnamu mauru stilā, Fuerto laukumu, Divdesmit piektā maija laukumu ar brīvības obelisku, apstādītu ar skaistiem kokiem, un prezidenta pili.

Taču Kristo maldījās. Troksnis, lielpilsētas kustība, putekļi, smacīgais gaiss, ļaužu drūzma galīgi apmulsināja Ihtiandru. Viņš pūlējās saskatīt barā savu meiteni, bieži tvēra Kristo aiz rokas un čukstēja:

—    Viņa! — bet tūliņ noprata, ka kļūdījies: — Nē, tā ir cita …

Pienāca pusdienas laiks. Svelme kļuva neizturama. Kristo ieteica iegriezties nelielā restorānā, pagrabā, paēst brokastis. Tur bija vēss, bet trokšņaini un smacīgi. Netīri, slikti ģērbušies vīri smēķēja smirdīgus cigārus. Dūmos Ihtiandram bija grūti elpot, turklāt vīri skaļi strīdējās, kratot saburzītas avīzes un izkliedzot nesaprotamus vārdus. Ihtiandrs izdzēra ļoti daudz auksta ūdens, bet pie ēdiena nepieskārās un teica:

—    Vieglāk uzmeklēt pazīstamu zivtiņu okeānā nekā cilvēku šai ļaužu virpulī. Jūsu pilsētas ir riebīgas. Te trūkst gaisa un nejauki smird. Man sāk durstīt sānos. Es gribu uz mājām, Kristo.

—    Labi, — Kristo piekrita. — Ieiesim tikai pie kāda mana drauga un tad tūliņ uz mājām.

—    Es negribu iet pie cilvēkiem.

—    Tas ir pa ceļam. Es ilgi nekavēšos.

Samaksājis Kristo ar Ihtiandru izgāja uz ielas. Nokāris galvu, smagi vilkdams elpu, Ihtiandrs sekoja Kristo garām baltiem namiem, garām dārziem ar kaktušiem, olīvu un persiku kokiem. Indiānis veda jaunekli pie sava brāļa, kurš dzīvoja Jaunajā ostā.

Pie jūras Ihtiandrs kāri ieelpoja valgo gaisu. Viņam gribējās noraut drēbes un mesties jūrā.

—    Tūliņ būsim klāt, — Kristo viņu mierināja, bažīgi vērodams ceļabiedru.

Viņi šķērsoja dzelzceļa sliedes.

—    Esam jau klāt. Tepat ir, — Kristo sacīja, un viņi iegāja pustumšajā bodītē.

Kad Ihtiandra acis pierada pie krēslas, viņš izbrīnā sāka lūkoties apkārt. Veikals atgādināja kādu jūras dzīļu stūrīti. Plaukti un pat daļa grīdas bija piekrauti ar gliemežvākiem — sīkiem, prāviem, divviru un spirālveida gliemežnīcām. No griestiem nokarājās koraļļu virtenes, jūras zvaigznes, izbāztas jūras zivis, kaltēti krabj, ērmīgie jūras iemītnieki. Uz letes zem stikla atradās kārbiņās pērles. Vienā kārbiņā glabājās sārtās pērles — «eņģeļu āda», kā nirēji mēdza tās dēvēt. Ihtiandrs mazliet nomierinājās starp pazīstamiem priekšmetiem.

—   Atpūties, te ir dzestrs un kluss, — sacīja Kristo, atsēdinot jaunekli uz veca pīta krēsla.

—    Baltazar! Gutiēre! — indiānis sauca.

—   Vai tu tas esi, Kristo? — atsaucās balss otrā istabā. — Nāc šurp!

Kristo pieliecās, lai ieietu pa zemajām durvīm, kas veda otrā istabā.

Te bija Baltazara laboratorija. Te viņš atjaunoja ar vāju skābes šķīdinājumu pērļu krāsu, ko tās bija mitrumā zaudējušas. Kristo cieši pievēra durvis. Vāja gaisma krita pa nelielu logu pie griestiem, apgaismojot pudelītes un stikla vanniņas uz vecā, nomelnējušā galda.

—    Labdien, brāl. Kur Gutiēre?

—   Aizgāja pie kaimiņienes pēc gludekļa. Mežģīnītes un lentītes vien prātā. Tūliņ būs atpakaļ, — Baltazars atbildēja.

—    Un Zurita? — Kristo nepacietīgi taujaja.

—    Kaut kur aizvilcies, nolādētais. Vakar mēs ar viņu mazliet saķildojāmies.

—    Atkal Gutiēres dēļ?

—    Jā. Zurita locījās viņas priekšā kā zutis. Bet viņa tikai savu: negribu un negribu. Ko lai dara ar viņu? Untumaina un tiepīga. Pārāk augstās domās par sevi. Nesaprot, ka ikviena indiāņu meitene, kaut viņa būtu pirmā skaistule pasaulē, uzskatītu par laimi iziet par sievu pie tāda cilvēka. Pašam savs šoneris, nirēju artelis, — Baltazars sirdījās, mērcēdams pērles šķīdinājumā. — Droši vien Zurita aiz dusmām dzer.

—    Ko mēs lai darām?

—    Vai tu atvedi?

—    Sēž.

Baltazars, piegājis pie durvīm, ziņkāri paglūnēja pa atslēgas caurumu.

—    Neko neredzu, — viņš klusu sacīja.

—    Viņš sēž uz krēsla pie letes.

—    Neredzu. Tur tikai Gutiēre.

Kristo ātri atvēra durvis un kopā ar Baltazaru iegāja veikalā.

Ihtiandra tur nebija. Tumšajā kaktā stāvēja meitene, Baltazara audžumeita Gutiēre. Meitenes skaistumu daudzināja tālu aiz Jaunās ostas robežām, bet viņa bija kautra un untumaina. Visbiežāk viņa runāja dziedošā, bet stingrā balsī:

—    Nē!