Cilvēks- Amfībija

no galvas līdz kājām, iekams tie vēl piegāja klāt piē krasta. Tāpēc viņš vienmēr paspēja aizpeldēt, iekams cilvēki viņu pamanīja.

Sie dīvainie ķermeņi ar četrām kājām bez galvas un galvas bez ķermeņiem tagad Ihtiandram likās nepatīkami. Cilvēki… Viņi tik skaļi trokšņo, smēķē briesmīgus cigārus, viņiem nejauka smaka. Nē, pie delfīniem labāk — tie ir tīri un līksmi. Ihtiandrs pasmaidīja, viņš atcerējās, kā reiz bija padzēries delfīna pienu.

Tālu dienvidos ir neliels līcis. Smailās zemūdens klintis un smilšu sēre aizsprosto kuģiem pieeju no jūras. Krasts tur klinšains un kraujš. So līci neapmeklē ne zvejnieki, ne pērļu meklētāji. Paseklo dibenu sedz biezs augu paklājs. Siltajā ūdenī daudz zivju. Te vairākus gadus no vietas mēdza atpeldēt delfīnu mātīte, un te, šai siltajā līcī, viņai piedzima bērni — divi, četri, dažreiz pat seši. Ihtiandru ļoti uzjautrināja mazie delfīni, un viņš stundām vēroja tos, nekustīgi noslēpies augos. Delfīnēni te smieklīgi kūleņoja virs ūdens, te zīda māti, stumdami ar purniņiem cits citu nost. Ihtiandrs sāka uzmanīgi pieradināt tos: ķēra zivtiņas un mieloja mazos delfīnus. Pamazām tiklab māte, kā mazuļi pierada pie Ihtiandra. Viņš jau draiskuļojās kopā ar mazuļiem, tvarstīja tos, meta gaisā, burzīja, plucināja. Viņiem, redzams, tas patika — viņi neatkāpās no tā ne soli un katrreiz barā traucās pretī, kad viņš parādījās līcī ar dāvanām — garšīgām zivtiņām vai vēl gardākiem maziem, maigiem astoņkājiem.

Reiz, kad pazīstamajai delfīnu mātītei piedzima bērni un tie bija pavisam vēl mazi zīdaiņi, — viņi neko citu neēda, tikai pārtika no mātes piena, — Ihtiandram ienāca prātā pašam nogaršot delfīna pienu.

Viņš nemanīts pielavījās pie delfīnu mātes, satvēra to un sāka zīst pienu. Delfīniete nebija gaidījusi tādu uzbrukumu un šausmās drāzās ārā no līča. Ihtiandrs tūliņ palaida vaļā pārbiedēto dzīvnieku. Pienam bija stipra zivju piegarša.

Pārbiedētā māte, atbrīvojusies no negaidītā zīdaiņa, iespruka kaut kur dziļumā, mazuļi apjuka un sāka šaudīties uz visām pusēm. Ilgi dzenāja Ihtiandrs muļķa trokšņainā pilsētā. Ja arī viņa varētu dzīvot zem ūdens, tālu projām no trokšņa un cilvēkiem! Cik tas būtu labi! Viņš parādītu meitenei jaunu, nezināmu pasauli, zemūdens tīrumu skaistos ziedus. Bet Gutiēre nevar dzīvot zem ūdens, un viņš nevar dzīvot virs zemes. Viņš jau tā pavada pārāk daudz laika gaisā. Tas nepaliek bez sekām: aizvien biežāk un stiprāk sāp sāni tobrīd, kad viņš sēž ar meiteni krastā. Tomēr, pat ja sāpes kļūst neciešašamas, viņš neatstāj meiteni, iekams tā neiet projām pati. Un vēl kaut kas dara Ihtiandram raizes: par ko Gutiēre runāja ar gaišmataino milzi? Ihtiandrs ikreiz dziras vaicāt to Gutiērei, bet baidās meiteni apvainot.

Kādu vakaru Gutiēre pateica Ihtiandram, ka rīt neieradīšoties.

—   Kāpēc? — viņš sadrūmis jautāja.

—   Es būšu aizņemta.

—   Ar ko?

—   Nevajag but tik ziņkārīgām, — meitene smaidīdama atteica. — Nepavadiet mani, — viņa piebilda un

aizgāja.

Ihtiandrs ienira jura. Visu nakti viņš nogulēja uz apsūnojušiem akmeņiem. Viņam bija skumji. Rītausmā viņš peldēja uz māju pusi.

Netālu no līča viņš ieraudzīja, ka zvejnieki no laivām šauj uz delfīniem. Liels, lodes ievainots delfīns augstu palēcās virs ūdens un smagi atkrita atpakaļ.

—   Līdings! — Ihtiandrs šausmās nočukstēja.

Kāds zvejnieks jau bija ielēcis no laivas jūrā un gaidīja, kad ievainotais dzīvnieks parādīsies virs ūdens. Taču delfīns iznira kādus simt metrus tālāk no ķērāja un, smagi atvilcis elpu, noslēpās atkal.

Zvejnieks ātri peldēja uz delfīna pusi. Ihtiandrs steidzās draugam palīgā. Skat, delfīns iznirst vēlreiz, un tūliņ zvejnieks sagrābj to aiz peldspuras un velk spēkus zaudējušo dzīvnieku uz laivas pusi.

Ihtiandrs, peldēdams zem ūdens, panāca zvejnieku un iekoda tam kājā. Zvejnieks, domādams, ka viņam uzbrukusi haizivs, sāka neganti spārdīties. Aizstāvēdamies zvejnieks uz labu laimi iešņāpa ienaidniekam ar nazi, ko turēja otrā rokā. Naža šķēlums ķēra Ihtiandra kaklu, kas nebija aizsargāts ar zvīņām. Ihtiandrs pa

laida vaļā zvejnieka kāju, un tas, cik jaudas, aizpeldēja uz laivu. Ihtiandrs un delfīns, abi ievainoti, devās uz lici. Jauneklis pavēlēja delfīnam sekot un ienira zemūdens alā. Ūdens te sniedzās alai tikai līdz pusei. Caur plaisām spiedās iekšā gaiss. Te delfīns varēja atpūsties drošībā. Ihtiandrs apskatīja viņa brūci. Tā nebija bīstama. Lode bija iestrēgusi tauku kārtā zem ādas. Ihtiandram izdevās izvilkt lodi ar pirkstiem. Delfīns pacietīgi panesa visu.

—   Sadzīs, — Ihtiandrs noteica, mīļi uzsizdams draugam uz muguras.

Nu bija laiks padomāt arī pašam par sevi. Ihtiandrs ālri izgāja cauri zemūdens tunelim, uzkāpa dārzā un iegāja baltajā namiņā.

Kristo pārbijās, ieraudzījis savu audzēkni ievainotu.

—   Kas tev notika?

—  Mani ievainoja zvejnieki, kad es aizstāvēju delfīnu, — Ihtiandrs atbildēja, bet Kristo neticēja viņam.

—   Atkal biji pilsētā bez manis? — viņš ar aizdomām taujāja, pārsiedams brūci. Ihtiandrs klusēja.