Cilvēks- Amfībija

—   Jā, es viņu mīlu, — Olsens vienkārši atbildēja.

Ihtiandrs smagi nopūtās.

—   Un viņa jūs arī mīl?

—   Jā, viņa mani mīl.

—   Bet viņa taču mīl mani!

—   Tā ir viņas darīšana, — Olsens paraustīja plecus.

—   Kā viņas darīšana? Viņa taču ir jūsu līgava!

Olsena sejā parādījās pārsteigums, taču viņš joprojām mierīgi atbildēja:

—   Nē, viņa nav mana līgava.

—   Jūs melojat! — Ihtiandrs aizsvilās. — Es pats dzirdēju melnīgsnējo vīru uz zirga runājam, ka viņa ir līgava.

—   Mana?

Ihtiandrs apjuka. Nē, melnīgsnējais vīrs nebija sacījis, ka Gutiēre ir Olsena līgava. Bet jauna meitene taču nevar būt šā vecā un neglītā melnīgsnējā vīra līgava? Vai tad tā arī notiek? Droši vien melnīgsnējais ir viņas radinieks… Ihtiandrs nolēma sākt iztauju no citas puses.

—   Ko jūs te darījāt? Meklējāt pērles?

—   Atzīstos, ka jūsu jautājumi man nepatīk, — Olsens nīgri noteica. — Un, ja es nezinātu par jums šo to no Gutiēres, tad izmestu jūs no barkasa un ar to mūsu saruna beigtos. Neķeriet pēc sava naža. Es varu sadauzīt jums galvu ar airi, iekams jūs tiksiet kājās. Bet es neatrodu iemeslu slēpt jums, ka patiešām meklēju šeit pērles.

—   Lielo pērli, ko es iemetu šeit jūrā? Vai Gutiēre stāstīja jums par to?

Olsens palocīja galvu.

Ihtiandrs triumfēja.

—   Redziet nu! Es taču sacīju viņai, ka jūs neatteiksieties no šīs pērles. Es viņai ieteicu pieņemt pērli; un atdot to jums. Viņa nepiekrita, un nu jums pašam tā jāmeklē.

—   Jā, tāpēc, ka tagad tā nepieder jums, bet okeānam. Un, ja es to atradīšu, tad nevienam nebūs par to jāpateicas.

—   Jūs tā mīlat pērles?

—   Es neesmu sieviete, lai mīlētu niekus, — Olsens atcirta.

—   Bet pērles var… kā tas bija? … ak jā, pārdot! — Ihtiandrs atcerējās vajadzīgo vārdu. — Pārdot un dabūt daudz naudas.

Olsens atkal piekrītoši pamāja ar galvu.

—   Tātad jūs mīlat naudu?

—   Kas jums īstenībā no manis vajadzīgs? — Olsens jau sāka sirdīties.

—   Man jāzina, kāpēc Gutiēre dāvina jums pērles. Jūs taču gribējāt viņu precēt?

—   Nē, es nedomāju precēt Gutiēri, — Olsens atbildēja. — Un, ja arī būtu par to domājis, tad tagad jau par vēlu. Gutiēre ir cita sieva.

Ihtiandrs nobālēja un pieķērās pie Olsena rokas.

—   Vai patiešām tā melnīgsnējā vīra? — viņš sabijies iesaucās.

—   Ja, viņa ir Pedro Zuritas sieva.

—   Bet viņa taču… Man liekas, viņa mīlēja mani,— Ihtiandrs klusu čukstēja.

Olsens uzmeta viņam līdzjūtīgu skatienu, aizsmēķēja īsu pīpiti un teica:

—   Jā, man arī šķiet, ka viņa mīlēja jūs. Bet jūs viņas acu priekšā ielēcāt jūrā un noslīkāt — vismaz viņa tā domāja.

Ihtiandrs izbrīnījies pavērās Olsenā. Jauneklis nekad nebija teicis Gutiērei, ka var uzturēties zem ūdens. Viņam ne prātā nebija nācis, ka meitene viņa lēcienu no klints jūrā var uztvert kā pašnāvību.

—   Pagājušo nakti es sastapu Gutiēri, — Olsens turpināja. — Jūsu bojā eja viņu ārkārtīgi sarūgtinājusi. «Es esmu vainīga Ihtiandra nāvē,» — tā viņa man sacīja.

—   Bet kāpēc tad viņa tik ātri apprecēja citu? Viņa taču… es izglābu viņai dzīvību. Jā, jā! Man sen šķita, ka Gutiēre atgādina to meiteni, kas tikko nenoslīka okeānā. Es viņu iznesu krastā un pats noslēpos klintīs. Un tad ieradās tas melnīgsnējais — es viņu uzreiz pazinu — un apgalvoja, ka viņš izglābis Gutiēri.

—   Gutiēre man kādreiz stāstīja par to, — Olsens sacīja. — Viņa tā arī netika pie skaidrības, kas īsti viņu izglābis — Zurita vai tā dīvainā būtne, kas pazibējusi acu priekšā, kad viņa nākusi pie samaņas. Kāpēc jūs pats nepateicāt viņai, ka esat viņu izglābis?

—   Pašam par to nebija ērti runāt. Turklāt es nebiju skaidri pārliecināts, ka tā ir Gutiēre, kamēr nedabūju redzēt Zuritu. Bet kā viņa varēja piekrist precībām? — Ihtiandrs nemitējās sūroties.

—    Kā tas notika, to es pats nesaprotu, — Olsens lēni atteica.

—   Pastāstiet visu, ko jūs zināt, — Ihtiandrs lūdza.

—   Es strādāju pogu fabrikā par gliemežnīcu pieņēmēju. Tur es iepazinos ar Gutiēri. Viņa nesa šurp gliemežnīcas, — tēvs sūtīja viņu, kad bija aizņemts. Mēs iepazināmies, iedraudzējāmies. Dažreiz satikāmies ostā, pastaigājamies pa pludmali. Viņa stāstīja man par savām bēdām: pēc viņas precot bāgāts spānietis.

—   Tas pats? Zurita?

—   Jā, Zurita. Gutiēres tēvs, indiānis Baltazars, ļoti gribēja šīs laulības un visādi centās pierunāt meitu nenoraidīt tik lielisku līgavaini.

—    Kas viņš par lielisku? Vecs, pretīgs, smird pēc tabakas, — Ihtiandrs nevarēja novaldīties.

—    Baltazaram Zurita ir visai vēlams znots. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Baltazars ir Zuritam prāvu summu parādā. Zurita varētu izputināt Baltazaru, ja Gutiēre atraidītu precinieku. Varat iedomāties, kā meitenei klājās. No vienas puses — precinieka uzbāzīgā lakstošanās, no otras — tēva mūžīgie pārmetumi, bārieni, draudi…

—    Kāpēc Gutiēre neaizdzina Zuritu? Kāpēc jūs, tādi liels un stiprs, nepiekāvāt šo Zuritu?

Olsens pārsteigts pasmaidīja: Ihtiandrs nav muļķis, tomēr jautā tik dīvaini. Kur viņš audzis un skolojies?