Cilvēks- Amfībija

—    To nevar tik vienkārši izdarīt, kā jums liekas, — Olsens atbildēja. — Zuritu un Baltazaru aizstāvētu likums, policija, tiesa. — Bija redzams, ka Ihtiandrs neko nesaprot. — Vārdu sakot, tur neko nevarēja līdzēt.

—   Nu, tad kāpēc viņa nebēga projām?

—   Aizbēgt būtu vieglāk, un viņa domāja to darīt. Es apsolījos viņai palīdzēt. Es pats jau sen dzīros braukt projām no Buenosairesas uz Ziemeļameriku un uzaicināt Gutiēri braukt man līdzi.

—   Jūs gribējāt tur viņu apprecēt?

—   Esat gan jūs neatlaidīgs! — Olsens_ atkal pasmaidīja. — Es jau jums sacīju, ka mēs bijām draugi. Kas varēja notikt tālāk, to es nezinu ..,

—   Kāpēc tad jūs neaizbraucāt?

—   Mums nebija naudas braucienam.

—   Vai brauciens ar «Horoksu» maksā tik dārgi?

—   Ar «Horoksu»! Ar «Horoksu» var braukt tikai miljonāri. Vai tad jūs no mēness esat nokritis, vai, Ihtiandr?

Ihtiandrs apjuka-, nosarka un apņēmās vairs neko tādu nejautāt, kas ļautu Olsenam noprast, ka viņš nezina pašas vienkāršākās lietas.

—   Mums nepietika naudas, lai aizbrauktu parastajā pasažieru tvaikonī. Arī pēc aizbraukšanas uz turieni bija gaidāmi izdevumi. Darbs nemētājas uz ielas.

Ihtiandrs atkal gribēja ko jautāt, bet novaldījās.

—   Un tad Gutiēre nolēma pārdot savu pērļu kaklarotu.

—   Būtu es to zinājis! — Ihtiandrs iesaucās, atcerēdamies savas zemūdens bagātības.

—   Ko zinājis?

—   Ak, tāpat vien … Turpiniet, Olsen.

—   Viss jau bija sagatavots bēgšanai.

—   Bet es … Kā tad tā? Piedodiet… Tātad viņa bija nolēmusi pamest arī mani?

—   Tas viss sākās, kad jūs vēl nebijāt pazīstami. Un pēc tam, cik man zināms, viņa gribēja jūs brīdināt. Varbūt uzaicināt jūs braukt reizē ar viņu. Galu galā viņa taču varēja atrakstīt jums no ceļa, ja nebūtu šeit izdevies aprunāties par bēgšanu.

—   Bet kāpēc ar jums, ne ar mani? Ar jums apspriežas, ar jums dziras braukt!

—   Es viņu pazīstu vairāk par gadu, bet jūs…

—   Runājiet, runājiet, nepievērsiet uzmanības maniem vārdiem.

—   Nu, tātad viss bija sagatavots, — Olsens turpināja. — Bet tad Zurita nejauši sastapa Gutiēri kopa ar jums, un jūs ielēcāt jūrā Gutiēres acu priekša. Agri no rīta, pirms iešanas uz fabriku, es iegriezos pie Gutiēres. Es to tiku darījis arī iepriekš. Baltazars, šķietami, izturējās pret mani labvēlīgi. Varbūt viņš drusku baidījās no manām dūrēm, bet varbūt — skatījās uz mani kā uz otru līgavaini, ja Zuritam apniks Gutiēres stūrgalvība. Sā vai tā — Baltazars mums ceļā nestājās, tikai piekodināja nepatrāpīties Zuritam acīs. Zināms, vecajam indiānim nebija jausmas par mūsu plāniem. Torīt es gribēju pateikt Gutiērei, ka esmu nopircis biļetes uz tvaikoni un ka viņai jāsapošas uz pulksten deviņiem vakarā. Mani sagaidīja Baltazars, viņš bija uzbudināts. «Gutiēres nav mājās. Un viņas … vispār nebūs mājās,» viņš sacīja. «Pirms pusstundas piebrauca Zurita gluži jaunā, spožā automobilī. Kā jums tas patīk? Automobilis mūsu ielā vispār ir retums, bet nu tas piebrauc taisni pie manas mājas. Mēs ar Gutiēri izskrējām ārā. Zurita jau bija izkāpis no mašīnas un uzaicināja Gutiēri aizbraukt līdz tirgum un atpakaļ. Viņš zināja, ka Gutiēre ap šo laiku parasti iet uz tirgu. Gutiēre paskatījās uz jauno, spīdošo mašīnu. Pats saprotat, kāds tas ir kārdinājums jaunai meitenei. Bet Gutiēre ir slīpēta un piesardzīga. Viņa pieklājīgi atsacījās. Ir gan stūrgalvīga meitene!» Baltazars pikti iesaucās, bet tūliņ sāka smieties. «Nu, Zurita neapmulsa. «Es redzu, jūs kautrējaties,» viņš sacīja, «tad atļaujiet, es jums palīdzēšu.» Paķēra viņu un iesēdināja mašīnā. Gutiēre tikai paspēja iesaukties: «Tēt!» — un mašīna aizdrāzās. Es domāju, ka viņi vairs neatgriezīsies. Zurita aizveda viņu uz savam mājām,» — tā Baltazars nobeidza savu stāstu, un varēja redzēt, ka notikušais sagādā viņam prieku. «Jums acu priekšā nolaupa meitu, un jūs varat par to tik mierīgi un omulīgi stāstīt?» es sašutis pārmetu Baltazaram. «Par ko man raizēties?» viņš nobrīnījās. «Būtu kāds svešs cilvēks, tad nu vēl, bet Zuritu es taču pazīstu sen Ja jau viņš, sīkstulis, nežēloja naudu automobilim, tad acīm redzot Gutiēre viņam dikti patīk. Ja jau aizveda, tad apprecēs arī. Un viņai mācība: nevajag tiepties. Bagāti vīri uz ceļa nemētājas. Nav par ko gausties. Zuritam pieder hasienda «Doloresa» netālu no Parānas pilsētas. Tur dzīvo viņa māte. Uz turieni viņš droši vien arī aizvedis manu Gutiēri.»

—   Un jas nepiekavat Baltazaru? — Ihtiandrs drebēja aiz dusmām.

—   Pēc jūsu domām, man cits nekas nav jādara, tikai jākaujas, — Olsens pasmīnēja. — Jāatzīstas, pirmajā mirklī es patiešām gribēju iepļaukāt Baltazaru, bet tad nolēmu, ka tā var visu sabojāt. Es domāju, ka viss vēl nav zaudēts. Nesākšu stāstīt jums visus sīkumus. Kā jau sacīju, man izdevās tikties ar Gutiēri.

—   Hasiendā «Doloresa»?

—   Jā.

—   Un jūs nenositat šo nelieti Zuritu un neatbrīvojat Gutiēri?

—   Atkal sist un vēl sist! Kas to būtu domājis, ka jūs esat tik asinskārīgs!

—   Es neesmu asinskārīgs, — Ihtiandrs iesaucās ar asarām acīs, — bet tas taču ir nekrietni!

Olsenam kļuva Ihtiandra žēl.