Cilvēks- Amfībija

Ihtiandrs nolaidās vēl zemāk un, kad tvaikoņa dibens atradās virs viņa, pieķērās pie ķīļa. Polipi bija aplipuši ap dzelzi kā raupja masa, aiz tās varēja turēties. Gulēt zem ūdens tādā stāvoklī nebija diezin cik ērti, toties tagad Ihtiandrs atradās aizsegā un, tvaikoņa vilkts, ātri peldēja.

Delta beidzās, un tvaikonis iepeldēja Parānas upē. Upes ūdeņi nesa līdzi ļoti daudz dūņu. Sai saldūdenī Ihtiandrs smagi elpoja. Viņa rokas bija notirpušas, bet viņš negribēja laisties vaļā. «Cik žēl, ka nevarēju doties šai ceļojumā ar Līdingu,» viņš domāja. Taču delfīnu varēja uz upes nošaut, Līdings arī nevarētu peldēt visu ceļu zem ūdens, bet Ihtiandrs baidījās pacelties virs ūdens, kur bija liela kustība.

Ihtiandra rokas aizvien vairāk piekusa. Turklāt viņš bija stipri izsalcis, jo nebija ēdis visu dienu. Vajadzēja apstāties. Viņš atlaida ķīli un nolaidās dibenā.

Krēsla biezēja. Ihtiandrs pētīja dūņaino dibenu. Te viņš neatrada ne plakanās butes, ne austeru gliemenes. Gar viņu šaudījās saldūdeņu zivis, bet viņš nezināja to parašas, tās šķita viltīgākas par jūras zivīm. Noķert tās bija grūti. Tikai naktij iestājoties un zivīm iemiegot,

Ihtiandram izdevās noķert lielu līdaku. Tās gaļa bija cieta, ar dumbras piegaršu, bet izsalkušais jauneklis ēda to ar lielu kāri, rīdams veseliem kumosiem ar visiem kauliem.

Vajadzēja atpūsties. Sai upē vismaz varēja mierīgi izgulēties, nebīstoties no haizivīm un astoņkājiem. Tomēr vajadzēja parūpēties arī par to, lai straume neaiznestu viņu lejup, kamēr viņš guļ. Ihtiandrs sameklēja dūņās vairākus akmeņus, sakrāva tos vienuviet un apgulās, pietverdamies pie tiem ar roku.

Tomēr gulēt neizdevās. Drīz vien viņš juta, ka tuvojas liels tvaikonis. Ihtiandrs atvēra acis un ieraudzīja signālugunis. Tvaikonis nāca pret straumi. Jauneklis aši piecēlās un dzīrās pieķerties pie ķīļa. Taču tā bija motorlaiva ar pilnīgi gludu apakšu. Ihtiandrs, veltīgi pūlēdamies kaut kur pieķerties, gandrīz vai pakļuva zem skrūves.

Vairaki tvaikoņi devās lejup pa straumi, kamēr beidzot Ihtiandram izdevās pieķerties pie pasažieru tvaikoņa, kas brauca augšup pa upi.

Tā Ihtiandrs nokļuva līdz Parānas pilsētai. Pirmā ceļojuma daļa bija beigusies. Taču palika pati grūtākā — ceļojums pa sauszemi.

Agri no rīta Ihtiandrs izpeldēja 410 pilsētas trokšņainās ostas uz neapdzīvotu vietu, piesardzīgi palūkojās visapkārt un izkāpa krastā. Viņš noņēma brilles un cimdus, ieraka tos piekrastes smiltīs, izžāvēja saulē uzvalku un apģērbās. Saburzītajās drēbēs viņš izskatījās pēc klaidoņa, bet par to viņš nedomāja.

Ihtiandrs soļoja līdztekus labajam krastam, kā Olsens bija norādījis, iztaujādams ceļā zvejniekus, kur atrodas Pedro Zuritas hasienda «Doloresa».

Zvejnieki ar aizdomām noskatījās uz viņu un noliedzoši kratīja galvu. Tā pagāja stunda pēc stundas, tveice aizvien pastiprinājās, bet meklēšanai nebija nekādu panākumu. Zemes virsū Ihtiandrs nepavisam neprata atrast ceļu svešā apvidū. Svelme viņu nogurdināja, galva reiba, un viņš nespēja neko lāgā aptvert.

Lai atspirdzinātos, Ihtiandrs vairākas reizes izģērbās un ienira ūdenī.

Beidzot ap pulksten četriem pēc pusdienas viņam palaimējās sastapt vecu zemnieku, pēc izskata algādzi. Noklausījies Ihtiandrā, vecais palocīja galvu un teica:

—   Ej tāpat vien uz priekšu, cauri tīrumiem. Nonāksi līdz lielam dīķim, pāriesi pāri tiltiņam, uzkāpsi pakalniņā, un turpat būs tava ūsainā donna Doloresa.

—   Kāpēc ūsainā? «Doloresa» taču ir hasienda.

—   Pareizi, bet veco hasiendas saimnieci arī sauc par Doloresu. Doloresa ir Pedro Zuritas māte. Resna, ūsaina vecene^ Nedomā nolīgt pie viņas darbā — dzīvu zemē iedzīs. īsta ragana. Stāsta, ka Zurita pārvedis jaunu sievu. Tai nu dzīves nebūs, vīramāte nories, — valodīgais vīrs stāstīja.

«Viņš runā par Gutiēri,» Ihtiandrs noprata.

—   Vai vēl tālu? — viņš jautāja.

—  Vakarā būsi klāt, — vecais atbildēja, pamezdams skatienu uz sauli.

Pateicies vecajam, Ihtiandrs sāka ātri solot pa ceļu garām kviešu un kukurūzas laukiem. No ātrā gājiena viņš sāka nogurt. Ceļš stiepās kā bezgalīga, balta lente. Kviešu laukus nomainīja ganības ar garu, leknu zāli; tanīs ganījās aitu bari.

Ihtiandram zuda spēki, pieauga skaudrās sāpes sānos. Mocīja slāpes. Tuvumā ne lāses ūdens. «Bijis nu ātrāk dīķis!» viņš domaja. Viņa vaigi un acis bija iekritušas, viņš smagi elpoja. Gribējās ēst. Bet kur te ņemt ko ēdamu? Tālu pļavā ganījās aitu bars, ko sargāja gans un suņi. Pāri mūra žogam nokarājās persiku un apelsīnu zari ar nobriedušiem augļiem. Te nav tas, kas okeānā. Te viss svešs, viss sadalīts, viss norobežots, viss apsargāts. Tikai putni ir brīvi, nepieder nevienam, tie laidelējas un klaigā virs ceļa. Bet tos nevar noķert. Un vai drīkst vispār tos ķert? Iespējams, ka arī tie kādam pieder. Te viegli nomirt aiz bada un slāpēm starp šiem baseiniem, dārziem un ganāmpulkiem.

Pretī Ihtiandram nāca resns vīrs, rokas salicis uz muguras, baltā formas tērpā ar spožām pogām, baltu cepuri galvā, ar revolvera maksti pie jostas.

—  Sakiet, — vai tālu vēl līdz hasiendai «Doloresa»? — jautāja Ihtiandrs.