Cilvēks- Amfībija

Ihtiandrs smaka nost un juta, ka žaunas svilst aizvien stiprāk. Ilgāk ciest nebija iespējams. Viņam neviļus izlauzās vaids, vairāki gaisa burbulīši izskrēja no mutes. Ko lai dara? Jāpamet dīķis — citas izejas nav. Vajadzēja iet krastā, lai notiek kas notikdams. Zināms, viņu tūliņ saķers, varbūt pat piekaus un aizsūtīs uz cietumu. Bet viss vienalga. Ihtiandrs grīļodamies brida uz seklāku vietu un pacēla galvu virs ūdens.

—   A-a-a-ā! — nelabā balsī iebrēcās policists, mezdamies pāri laivas malai ūdenī, lai ātrāk sasniegtu krastu.

—   Jēzus Marija! O-o! — iekliedzās otrs, atkrizdams laivas dibenā.

Abi krastmalā palikušie policisti skaitīja lūgšanas. Bāli un drebēdami aiz bailēm, viņi centās paslēpties viens aiz otra.

Ihtiandrs nebija to gaidījis un uzreiz nesaprata viņu baiļu cēloni. Tad viņš atcerējās, ka spānieši ir ļoti reliģiozi un māņticīgi. Droši vien policisti domāja, ka redz savā priekšā kādu viņpasaules radījumu. Ihtiandrs nolēma sabiedēt viņus vēl vairāk: viņš atņirdza zobus, pārgrieza acis, ieaurojās briesmīgā balsī, lēni brizdams uz krasta pusi, tad tīšuprāt lēni izgāja uz ceļa un nosvērtā solī devās projām.

Neviens policists ij nepakustējās, lai aizturētu Ihtiandru. Māņticīgās šausmas, bailes no rēgiem neļāva viņiem izpildīt dienesta pienākumu.

TAS IR «JŪRAS VELNS»!

Pedro Zuritas māte Doloresa bija resna, izblīdusi vecene ar kāsim līdzīgu degunu un smailu zodu. Biezās Osas piešķīra viņas sejai dīvainu un nepievilcīgu izskatu. Sī sievietei neparastā rota arī bija par cēloni, kāpēc visā novadā viņu dēvēja «ūsainā Doloresa».

Kad dēls ieradās ar jauno sievu, vecene nekautri noskatīja Gutiēri no galvas līdz kājām, Doloresa vispirms mēdza cilvēkos meklēt trūkumus. Gutiēres skaistums pārsteidza veceni, kaut viņa to neizrādīja. Bet tāda jau bija ūsainā Doloresa: apdomājusies virtuvē, viņa nosprieda, ka pats Gutiēres skaistums ir trūkums, v Palikusi divatā ar dēlu, vecene neatzinīgi nogrozīja galvu un noteica:

—   Skaista! Pat pārāk skaista! — Un nopūtusies piemetināja: — Gan tu iedzīvosies nepatikšanās ar tādu skaistuli … Jā. Labāk būtu apprecējis spānieti. — Mirkli padomājusi, viņa turpināja: — Un lepna arī. Rokas tik mīkstas un maigas — īsta baltrocīte.

—   Izdresēsim, — Pedro atbildēja un iedziļinājās saimniecības rēķinos.

Doloresa nožāvājās un, lai netraucētu dēlu, izgāja dārzā baudīt vakara dzestrumu. Viņai patika pasapņot mēnesnīcā.

Mimozas piepildīja dārzu ar patīkamu aromātu. Baltās lilijas vizēja mēness staros. Tikko manāmi līgojās lauru un gumijkoku lapas.

Doloresa atsēdās uz sola starp mirtēm un iegrima savos sapņos: kā viņa piepirks klāt jaunu zemes gabalu, sāks audzināt smalkvilnas aitas, uzcels jaunus šķūņus.

—   Sasodītie! — vecene pikti iesaucās, iesizdama sev pa vaigu. — Tie moskīti cilvēkam neļauj pat mierīgi pasēdēt.

Nemanot mākoņi aizklāja debesis, un viss dārzs iegrima krēslā. Apvārsnī skaidrāk iezīmējās gaišzila svītra — Parānas pilsētas uguņu atspulgs.

Pēkšņi virs zemā mūra žoga Doloresa ieraudzīja cilvēka galvu. Kāds pacēla važās saslēgtas rokas un pārlēca žogam pāri.

Vecene nobijās. «Dārzā ielavījies katordznieks,» viņa nodomāja. Viņa gribēja kliegt, bet nevarēja, mēģināja piecelties un bēgt, bet kājas neklausīja. Sēdēdama uz sola, viņa vēroja svešinieku.

Važās sakaltais cilvēks, piesardzīgi soļodams starp krūmiem, tuvojās namam un ieskatījās logos.

Un piepeši — vai viņa būtu pārklausījusies? — katordznieks klusu sauca:

—   Gutiēre!

«Skat, ko dara skaistums! Skat, ar ko viņa pazīstama! Šī skaistule vēl nogalinās mūs ar dēlu, aplaupīs hasiendu un aizbēgs ar katordznieku,» Doloresa domāja.

Veceni piepeši sagrāba dziļš naids pret vedeklu un rūgts, ļauns prieks. Šīs jūtas deva viņai spēku. Viņa uzlēca kājās un iesteidzās namā.

—  Ātrāk! — viņa čukstēdama uzrunāja dēlu. — Dārzā iezadzies katordznieks. Viņš sauc Gutiēri.

Pedro izmetās ārā tādā steigā, it kā nams jau būtu liesmas, paķēra lāpstu, kas gulēja uz celiņa, un apskrēja ap namu.

Pie sienas stāvēja svešinieks netīrās, saburzītās drēbēs ar važās saslēgtām rokām un skatījās logā.

—   Nolādēts! — nomurmināja Zurita un trieca ar lāpstu jauneklim pa galvu. Jauneklis pakrita, neizdvesis nevienas skaņas.

—   Gatavs… — Zurita klusu noteica.

—   Gatavs, — apstiprināja Doloresa tādā balsī, it kā dēls nupat būtu saminis indīgu skorpionu.

Zurita uzmeta mātei jautājošu skatienu.

—   Kur viņu liksim?

—   Dīķī, — vecene norādīja. — Dīķis ir dziļš.

—   Uzpeldēs virs ūdens.

—   Piesiesim akmeni. Es tūliņ…

Doloresa ieskrēja namā un steigšus sāka meklēt maisu, kur varētu iebāzt nosistā līķi. Taču jau no rīta viņa bija visus maisus ar kviešiem aizsūtījusi uz dzirnavām. Tad viņa paķēra spilvendrēbi un garu auklu.

—   Maisu nav, — viņa sacīja dēlam. — Se, ieliec spilvendrēbē akmeņus un piesien ar auklu pie važām …

Zurita piekrītoši pamāja, uzvēla līķi uz pleciem un stiepa uz dārza viņu galu, uz nelielu dīķi.

—   Nenotriep drēbes, — Doloresa čukstēja, steberēdama dēlam nopakaļ ar spilvendrēbi un auklu.