Cilvēks- Amfībija

—  Ja sieviete lūdz, tad es esmu bezspēcīgs, — Zurita galanti atbildēja. — Es piekritu.

—   Vēl nav lāgā paspējis apprecēties, kad jau nokļuvis zem sievas tupeles, — vecene kurnēja.

—   Pagaidi, māt. Mes pārvīlēsim jūsu dzelžus, jaunais cilvēk, pārģērbsim jūs pieklājīgākās drēbēs un nogādāsim uz «Medūzu». Riodelaplatā jūs varēsiet mesties pār bortu un peldēt, uz kurieni gribat. Bet es atbrīvošu jūs tikai ar vienu noteikumu: jums jaaizmirst Gutiēre. Un tevi, Gutiere, es ņemšu līdzi. Tā būs drošāk.

—   Jūs esat labaks, nekā es domāju, — Gutiēre izjusti noteica.

Zurita pašapmierināts uzgrieza ūsas un palocījās pret sievu.

Doloresa labi pazina savu dēlu, — viņa ātri noprata, ka tam kāda viltība prātā. Bet, lai atbalstītu dēla spēli, viņa izgudrēm pikti norūca:

—   Apburusi tevi, vai? Sēdi nu zem tupeles!

PILNU GAITU!

—   Rīt pārbrauc Salvators. Drudzis mani aizkavēja, bet mums abiem par daudz ko jaaprunajas, — Kristo sacīja Baltazaram. Viņi sēdēja Baltazara veikalā. — Klausies, brāl, klausies uzmanīgi un nepārtrauc mani, lai es neaizmirstu, par ko man jāstāsta.

Kristo mirkli klusēja, sakopodams domas, un tad turpināja:

—   Mēs abi esam daudz pūlējušies Zuritas labā. Viņš ir daudz bagātāks par mums, bet grib būt bagātāks par sevi. Viņš grib noķert «jūras velnu»…

Baltazars sakustējās.

—   Klusu, brāl, klusu, citādi es aizmirsīšu, ko gribēju teikt. Zurita grib, lai «jūras velns» vergotu viņam. Bet vai tu zini, kas ir «jūras velns»? Tas ir dārgums.

Tā ir neizsmeļama bagātība. «Jūras velns» var savākt jūras dibenā pērles — daudz skaistu pērju. Bet «jūras velns» var izcelt no jūras dzīlēm ne tikai pērles vien — jūrā ir daudz nogrimušu kuģu ar neskaitāmiem dārgumiem. Viņš var tos iegūt mums. Es saku — mums, nevis Zuritam. Un vai tu zini, brāl, ka Ihtiandrs mīl Gutiēri?

Baltazars gribēja ko sacīt, bet Kristo nelaida viņu pie vārda.

—   Nerunā un klausies. Es nevaru runāt, ja mani pārtrauc. Jā, Ihtiandrs mīl Gutiēri. No manis neko nevar noslēpt. Kad es to uzzināju, es sacīju: «Labi. Lai Ihtiandrs vēl stiprāk iemīl Gutiēri. Viņš būs labāks vīrs un znots nekā Zurita.» Un Gutiēre mīl Ihtiandru. Es sekoju viņiem, bet netraucēju Ihtiandru. Lai satiekas.

Baltazars nopūtās, bet nepārtrauca stāstītāju.

—   Tas vēl nav viss, brāl. Klausies tālāk. Es gribu tev atgādināt, kas notika pirms daudziem gadiem. Es pavadīju tavu sievu — tas bija pirms gadiem divdesmit, kad viņa griezās atpakaļ no piederīgajiem. Atceries, viņa brauca uz kalniem apbedīt savu māti. Ceļā tava sieva nomira dzemdībās. Nomira arī bērns. Toreiz es tev nepateicu visu, jo negribēju tevi apbēdināt. Tagad es pateikšu. Tava sieva nomira ceļā, bet bērns palika dzīvs, kaut bija loti vārgs. Tas notika kādā indiāņu ciemā. Veca indiāniete man pateica, ka netālu no viņiem dzīvojot liels brīnumdaris, dievs Salvators…

Baltazars sāka ausīties.

—   Un viņa ieteica man aiznest bērnu pie Salvatora, lai tas paglābj mazuli no nāves. Es paklausīju labam padomam un aiznesu bērnu Salvatoram. «Glābiet viņu,» es teicu. Salvators paņēma zēnu, aplūkoja viņu, pakratīja galvu un sacīja: «Grūti būs viņu glābt.» Un aiznesa. Es gaidīju līdz vakaram. Vakarā iznāca nēģeris un pavēstīja, ka bērns miris. Tad es devos projām.

—   Redzi, — Kristo turpināja, — Salvators lika nēģerim pateikt, ka bērns ir miris. Jaunpiedzimušajam bērnam, tavam dēlam, es ievēroju uz pleca dzimumzīmi. Es labi atceros, kāda šī dzimumzīme izskatījās. — Mirkli klusējis, Kristo runāja tālāk: —ļ Nesen kāds bija ievainojis Ihtiandru kaklā. Pārsienot brūci, es attaisīju viņa zvīņu tērpa apkakli un ieraudzīju tādu pašu dzimumzīmi kā toreiz tavam dēlam.

Baltazars pavērās Kristo plati ieplestām acīm un uztraukts jautāja:

—   Tu domā, ka Ihtiandrs ir mans dēls?

—   Klusu, brāl, klusu un klausies. Jā, es tā domāju. Es domāju, ka Salvators nav teicis man patiesību. Tavs dēls nav miris un Salvators iztaisījis no viņa «jūras velnu».

—   O-o! — Baltazars iebrēcās, nespēdams valdīties. — Kā viņš to drīkstēja! Es nositīšu Salvatoru pats ar savām rokām!

—   Klusu! Salvators stiprāks par tevi. Un bez tam var jau būt, ka esmu maldījies. Pagājuši divdesmit gadi. Dzimumzīme uz kakla var būt arī citiem cilvēkiem. Varbūt Ihtiandrs ir tavs dēls, bet var būt, ka nav. Te jārīkojas piesardzīgi. Tu iesi pie Salvatora un teiksi, ka Ihtiandrs ir tavs dēls. Es būšu tavs liecinieks. Tu pieprasīsi, lai Salvators atdod tev dēlu. Un, ja neatdos, tad tu teiksi, ka iesūdzēsi viņu tiesā par to, ka viņš kropļo bērnus. No tā viņam būs bail. Un, ja tas nepalīdzēs, tad griezīsimies tiesā. Ja mums tiesā neizdosies pierādīt, ka Ihtiandrs ir tavs dēls, tad vismaz viņš apprecēs Gutiēri; Gutiēre ir taču tava audžumeita. Tu toreiz tā skumi pēc sievas un dēla, un tad es tev pagādāju šo bārenīti Gutiēri …

Baltazars uzlēca kājās. Viņš tagad skraidīja pa veikalu, uzgrūzdamies uz krabjiem un gliemežnīcām.

—   Mans dēls! Mans dēls! Ak, kāda nelaime!

—   Kāpēc nelaime? — Kristo brīnījās.