Cilvēks- Amfībija

—   Es izstāstīju brālim, kāds bija šoneris, kas notvēra Ihtiandru līcī, un brālis pazina Pedro Zuritas «Medūzu». Zurita droši vien nolaupījis Ihtiandru pērļu zvejošanai. Mans brālis Baltazars labi pazīst pērļu zvejas vietas. Viņš būs mums noderīgs.

Salvators mirkli padomāja.

—   Labi! Mēs paņemsim tavu brāli.

Baltazars gaidīja brāli uz mola. Laiva piegriezās pie krasta. Baltazars no krasta, pieri saraucis, sadrūmis skatījās uz Salvatoru, kurš bija atņēmis un izkropļojis viņa dēlu. Tomēr indiānis pieklājīgi palocījās pret Salvatoru un peldus sasniedza laivu.

—   Pilnu gaitu! — Salvators pavēlēja.

Salvators stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un skadri lūkojās okeāna klaidā.

NEPARASTAIS GŪSTEKNIS

Zurita pārvīlēja roku dzelžus, kas saslēdza Ihtiandra rokas, iedeva viņam jaunas drēbes un atļāva paņemt līdzi smiltīs noglabātos cimdus un brilles. Bet, līdzko jauneklis uzkāpa uz «Medūzas» klāja, pēc Zuritas pavēles indiāņi viņu sagrāba un iesēdināja tilpnē. Pie Buenosairesas Zurita uz īsu laiciņu pieturēja, lai apgādātos ar proviantu. Viņš iegriezās pie Baltazara, palielījās ar saviem panākumiem un brauca tālāk līdztekus krastam uz Riodežaneiro pusi. Viņš bija iecerējis apbraukt ap Dienvidamerikas austrumu krastu un sākt meklēt pērles Karaību jūrā.

Gutiēri viņš novietoja kapteiņa kajītē. Zurita iegalvoja sievai, ka Ihtiandru palaidis brīvībā Riodelaplatas līcī. Taču šie meli drīz atklājās. Vakarā Gutiēre izdzirdēja kliedzienus un vaidus, kas skanēja tilpnē. Viņa pazina Ihtiandra balsi. Zurita tobrīd bija augšējā klājā. Gutiēre mēģināja izkļūt no kajites, bet durvis izrādījās aizslēgtas. Viņa sāka tās dauzīt ar dūrēm, bet neviens neatsaucās uz viņas kliedzieniem.

Zurita, izdzirdējis Ihtiandra kliedzienus, izgrūda spēcīgu lāstu, nonāca no kapteiņa tiltiņa un iegāja tilpnē kopā ar indiāņu matrozi. Tilpnē bija neparasti smacīgs gaiss un tumsa.

—   Ko tu brēc? — Zurita rupji uzprasīja.

—   Es … es smoku nost, — viņš izdzirdēja Ihtiandra balsi. — Es nevaru dzivot bez ūdens. Te ir tik smacīgi. Ielaidiet mani jūrā. Es nepārdzīvošu šo nakti.

Zurita aizcirta lūku un izgāja uz klāja.

«Ka vēl patiešām nenosmok,» viņš noraizējies nodomāja. Ihtiandra nāve bija pavisam nevēlama.

Pēc Zuritas pavēles tilpnē ienesa mucu un matroži salēja tur ūdeni.

—   Te tev būs vanna, — Zurita uzrunāja Ihtiandru. — Peldi! Rit es laidīšu tevi jūrā.

Ihtiandrs steigšus ienira mucā. Durvīs stāvēdami, indiāņu matroži neizpratnē lūkojās uz šādu peldēšanos. Viņi vēl nezināja, ka «Medūzas» gūsteknis ir «jūras velns».

—   Marš uz klāju! — Zurita viņiem uzbrēca.

Mucā nevarēja peldēt, tur nevarēja pat izslieties visā augumā. Ihtiandram nācās sarauties čokurā, lai ienirtu ūdenī. 5a[ mucā kādreiz bija glabājušies sālītas gaļas krājumi. Odens drīz vien piesūcās ar šo smaku, un Ihtiandrs nemaz nejutās daudz labāk kā smacīgajā tilpnē.

Pār jūru tolaik pūta spirgts dienvidaustrumu vējš, nesdams šoneri aizvien tālāk uz ziemeļiem.

Zurita ilgi stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un tikai uz rīta pusi atgriežas kajītē. Viņš cerēja, ka sieva sen jau gulēs, bet viņa sēdēja pie šaurā galdiņa, atspiedusi galvu rokās. Vīram ienākot, Gutiēre piecēlās, un pie griestiem piekārtās, dziestošās lampas vārgajā gaismā Zurita ieraudzīja viņas nobālējušo, drūmo seju.

—   Jūs esat mani piekrāpis, — viņa dobji sacīja.

No sievas naidīgā skatiena Zurita nejutās visai omulīgi un, lai noslēptu negribēto samulsumu, smailēdams ūsas, atsaucās izgudrēm vaļīgā tonī:

—   Ihtiandrs vēlējās palikt uz «Medūzas», lai būtu tuvāk jums.

—   Jūs melojat! Jūs esat nekrietns, riebīgs cilvēks! Es jūs ienīstu! — Gutiēre pēkšņi izrāva no maksts lielu dunci, kas karājās pie sienas, un atvēzējās.

—   Oho! — Zurita noteica. Viņš strauji satvēra Gutiēri aiz rokas un saspieda tik stipri, ka Gutiēre izmeta nazi. Zurita ar kāju izspēra nazi no kajītes, palaida sievas roku vaļā un sacīja: — Tā būs labāk. Jūs esat ļoti uztraukusies. Iedzeriet glāzi ūdens.

Viņš izgāja no kajītes, noslēdza durvis un uzkāpa augšējā klājā.

Austrumi jau sārtojās, bet vieglie mākoņi, ko apspīdēja aiz apvāršņa noslēpusies saule, atgādināja ugunīgas mēles. Sāļais un spirgtais rīta vējš piepūta buras. Pār jūru lidoja kaijas, modri lūkodamās pēc zivīm, kuras draiskojās virs līmeņa.

Uzlēca saule. Zurita vēl vienmēr staigāja pa klāju, salicis rokas uz muguras.

—   Nekas, gan jau tikšu galā, — viņš noteica, domādams par Gutiēri.

Viņš skaļi nokomandēja matrožus ievilkt buras. «Medūza» noenkurota šūpojās viļņos.

—   Atnesiet ķēdi un atvediet cilvēku no tilpnes, — Zurita izrīkoja matrožus. Viņš gribēja iespējami ātrāk pārbaudīt Ihtiandra spējas pērļu zvejā. Turklāt Ihtiandrs atsvaidzināsies jūrā.

Parādījās Ihtiandrs divu indiāņu pavadībā. Viņš izskatījās noguris. Ihtiandrs pameta acis visapkārt. Viņš stāvēja pie bezanmasta. Tikai pāris soļu šķīra viņu no borta. Pēkšņi Ihtiandrs metās uz priekšu, pieskrēja pie borta un jau saliecās lēcienam, bet tai mirklī Zuritas smaga dure ķēra viņa galvu. Jauneklis pakrita uz klāja bez samaņas.