Cilvēks- Amfībija

—   Kaut nu tā neienirtu ūdenī! — Zurita čukstēja. — Uz tiltiņa ir cilvēki. Vai tiešām tie mani nepamanīs un pabrauks garām?

—   Palīgā! Ātrāk! Slepkavas! — Zurita sāka kliegt visā spēkā.

Acīm redzot uz zemūdenes bija viņu pamanījuši. Laiva, nesamazinot ātrumu, nāca tieši uz «Medūzu».

No šonera lūkas jau parādījās apbruņotie matroži. Viņi izbira uz klāja un tagad neapņēmīgi apstājās. «Medūzai» tuvojās apbruņota zemūdene — acīm redzot militāra laiva. Nevar taču nogalināt Zuritu šādu nelūgtu liecinieku acu priekšā.

Zurita triumfēja. Taču viņa gaviles nebija ilgas. Kristo un Baltazars stāvēja uz tiltiņa un tiem blakus stalts vīrs ar plēsīga putna degunu un ērgļa skatienu. No zemūdens klāja viņš uzsauca:

—   Pedro Zurita! Jums nekavējoties jāizsniedz mums jūsu nolaupītais Ihtiandrs! Dodu jums piecas minūtes laika, jeb es nogremdēšu jūsu šoneri!

«Nodevēji!» Zurita nodomāja, nikni noraudzīdamies uz Kristo un Baltazaru. «Taču labāk pazaudēt Ihtiandru nekā savu galvu.»

—   Es viņu tūliņ atvedīšu, — Zurita atsaucās, kāpdams lejā pa vantim.

Matroži jau saprata, ka jāglābjas. Viņi aši laida lejā laivas vai metās ūdeni un peldēja uz krastu. Katrs rūpējās tikai par sevi.

Zurita noskrēja pa trapu savā kajītē, steigšus izņčhna maisiņu ar pērlēm, aizbāza aiz krekla, paķēra siksnas un Iaķatiņu. Jau nākamajā mirklī viņš atvēra Gutiēres kajītes durvis, pacēla sievu uz rokām un iznesa uz klāja.

—   Ihtiandrs nav gluži vesels. Jūs viņu atradīsiet kajītē, — Zurita ātrumā pateica, neizlaizdams Gutiēri no rokām. Viņš pieskrēja pie borta, iesēdināja Gutiēri laivā, nolaida to ūdenī un ielēca tanī pats. Tagad zemūdene nevarēja viņus vajāt: tuvāk krastam bija pārāk sekls. Bet Gutiēre jau bija pamanījusi Baltazaru uz zemūdenes klāja.

—   Tēv, glāb Ihtiandru! Viņš ir… — Bet viņa nespēja pabeigt. Zurita aizbāza viņai muti ar lakatiņu un steidzās sasiet rokas ar siksnu.

—   Laidiet vaļā sievieti! — Salvators uzsauca, redzēdams šo izrēķināšanos.

—   Sī sieviete ir mana sieva, un nevienam nav tiesību iejaukties manās darīšanās! — Zurita atsaucās par atbildi, spēcigi irdamies tālāk.

—   Nevienam nav tiesību tā izturēties pret sievieti! — Salvators sadusmots sauca. — Apstājieties, vai es šaušu!

Taču Zurita airēja joprojām.

Salvators izšāva. Lode atsitās pret laivas malu.

Zurita pacēla Gutiēri uz rokām un, aizsargādamies ar viņas augumu, ņirgājās:

—   Turpiniet vien!

Gutiēre raustījās viņa rokās.

—   Neiedomājams nelietis, — Salvators noteica, nolaizdams ieroci.

Baltazars metās no zemūdens tiltiņa ūdenī un mēģināja panākt laivu, bet Zurita jau bija krasta tuvumā. Viņš airēja, cik jaudas, un drīz vien vilnis izmeta laivu smilšainajā krastā. Pedro paķēra Gutiēri uz rokām un nozuda aiz piekrastes akmeņiem.

Redzēdams, ka Zuritu nepanāks, Baltazars peldēja atpakaļ uz šoneri un uzrāpās pa enkura ķēdi uz klāja. Viņš nokāpa pa trapu un sāka visur meklēt Ihtiandru. Baltazars apstaigāja visu kuģi līdz pat tilpnei. Uz šonera nebija nevienas dzīves dvēseles.

—   Ihtiandra nav uz šonera! — Baltazars uzsauca Salvatoram.

—   Bet viņš ir dzīvs un kaut kur tuvumā! Gutiēre teica: «Ihtiandrs ir…» Ja šis nelietis nebūtu aizbāzis viņai muti, mēs zinātu, kur Ihtiandru meklēt, — Kristo aizrādīja.

Aplūkojot jūras līmeni, Kristo pamanīja, ka no ūdens rēgojas ārā mastu gali. Droši vien te nesen nogrimis kāds kuģis. Vai tikai Ihtiandrs neatrodas uz šā kuģa?

—   Varbūt Zurita sūtījis Ihtiandru meklēt nogrimušā kuģa mantas? — Kristo prātoja.

Baltazars pacēla ķēdi ar stīpu galā, kas gulēja uz klāja.

—   Acīm redzot Zurita laidis Ihtiandru jūrā, piesietu šai ķēdē. Bez ķēdes Ihtiandrs būtu aizbēdzis. Nē, viņš nevar atrasties nogrimušajā kuģī.

—   Jā, — domīgi noteica Salvators. — Zuritu mēs uzvarējām, bet Ihtiandru neesam atraduši.

NOGRIMUSAIS KUĢIS

Zuritas vajātāji nezināja par notikumiem, kas torīt bija norisinājušies uz «Medūzas» klāja.

Matroži visu nakti apspriedās un uz rīta pusi pieņēma lēmumu: pirmajā izdevīgajā gadījumā uzbrukt Zuritam, nogalināt viņu, pārņemt savā varā Ihtiandru un šoneri.

Agri no rīta Zurita stāvēja uz kapteiņa tiltiņa. Vējš bija norimis, un «Medūza» lēni virzījās uz priekšu, ne vairāk par trim mezgliem stundā. Zurita vēroja kādu punktu apvārsnī. Tālskatī viņš saskatīja nogrimuša kuģa radiomastus. Drīz vien viņš pamanīja peldam glābšanas riņķi. Viņš deva rīkojumu nolaist laivu un izzvejot glābšanas riņķi.

Kad to pacēla, Zurita izlasīja uzrakstu «Mafalda».

««Mafalda» nogrimusi?» Zurita brīnījās. Viņš labi zināja šo lielo amerikaņu pasta un pasažieru kuģi. Uz tāda tvaikoņa jābūt ne mazumam vērtīgu mantu. Ja nu Ihtiandrs atnestu no nogrimušā tvaikoņa šīs mantas?

Bet vai ķēdes garums būs pietiekams? Diezin … Un, ja palaidis Ihtiandru bez ķēdes, viņš neatgriezīsies…

Zurita iegrima domās. Viņā cīnījās alkatība un bailes pazaudēt Ihtiandru.

«Medūza» lēni tuvojās mastiem, kas rēgojas virs ūdens.

Matroži drūzmējās pie borta. Vējš bija pilnīgi pārstājis. «Medūza» apstājās.