Cilvēks- Amfībija

—   Pagaidi vismaz līdz rītam. Es ar mokām izlūdzos Salvatoram, lai ļauj apciemot «mazmeitu». Salvaloram radušās aizdomas. Tā skatās acīs, ka ar nazi durdams. Es tevi lūdzu, pagaidi līdz rītam.

—   Labi. Es aiziešu pie Salvatora rīt. Tagad iešu uz līci. Varbūt kaut iztālēm redzēšu jūrā savu dēlu.

Visu nakti Baltazars nosēdēja līcī uz klints, nenolaizdams acu no viļņiem. Jūra bangoja. Saltais dienvidu vējš uzlidoja brāzmām, raudams putas no viļņu galiem un izsvaidīdams tās pa piekrastes klintīm. Krastā granda paisums. Mēness, nirdams strauji trenktajos mākoņos, te apspīdēja viļņus, te noslēpās. Lai kā Baltazars pūlējās, viņš neko nevarēja saskatīt putojošajā okeānā. Jau svīda ausma, bet Baltazars joprojām sēdēja nekustēdamies uz piekrastes klints. Okeāns kļuva gaišāks, bet tikpat tukšs un bez dzīvas radības.

Pēkšņi Baltazars sarāvās. Viņa skadrās acis pamanīja kādu tumšu priekšmetu, kas šūpojās viļņos. Cilvēks! Varbūt slīkonis! Nē, tas mierīgi guļ uz muguras, aizlicis rokas aiz galvas. Vai patiešām viņš?

Baltazars nebija kļūdījies. Tas bija Ihtiandrs.

Baltazars piecēlās un, piespiedis delnas pie krūtīm, sauca:

—   Ihtiandr! Mans dēls! — Un vecais, pacēlis rokas, metās jūrā.

Nolēcis no klints, viņš ienira dziļi, bet uzpeldēdams neviena neredzēja virs ūdens. Izmisīgi cīnīdamies ar viļņiem, Baltazars ienira vēlreiz, taču milzīgs vilnis paķēra viņu, apsvieda, izmeta krastā un atplūda atpakaļ, dobji dunot.

Baltazars piecēlās, līdz ādai slapjš, paskatījās uz viļņiem un smagi nopūtās:

—   Vai tad man būtu tikai izlicies?

Kad vējš un saule izžāvēja Baltazara drēbes, viņš devas pie žoga, kas ieslēdza Salvatora īpašumu, un pieklauvēja pie dzelzs vārtiem.

—   Kas tur ir? — uzprasīja nēģeris, palūkodamies caur pavērto «actiņu».

—   Nāku pie doktora, svarīgās darīšanās.

—   Doktors neviena nepieņem, — nēģeris atteica, un lodziņš aizvērās.

Baltazars nerimās klaudzināt un saukt, taču neviens neatdarīja vārtus. Aiz mūra tikai dzirdēja suņu draudīgo riešanu.

—    Pagaidi, nolādētais spānieti! — Baltazars draudēja un devās uz pilsētu.

Netālu no tiesas ēkas atradās pulkērija [3ļ «Palma» — pazema, senlaicīga, balta ēka ar biezām mūra sienām. Pie ieejas bija neliela veranda, pārklāta ar svītrainu sauljumu, pilna ar galdiņiem un kaktusiem zilos, emaljētos podos. Veranda bija pārpildīta vienīgi vakaros. Dienu publika labāk sēdēja dzestrajās, zemajās istabās. Pulkērija bija zināmā mērā tiesas ēkas nodaļa. Te tiesas sēžu laikā sanāca sūdzētāji, atbildētāji, liecinieki un apvainotie, kas vēl nebija apcietināti.

Te, malkojot vīnu un pulki, viņi īsināja garlaicīgās stundas, kamēr pienāca viņu kārta stāties tiesas priekšā. Ņiprs puika, kurš visu laiku kreisēja starp tiesas ēku un pulkēriju, ziņoja, kas notiek tiesā. Tas bija ērti. Tepat salasījās visādi kaktu apikāti un viltus liecinieki, kuri atklāti piedāvāja savus pakalpojumus.

Baltazars neskaitāmas reizes bija apmeklējis «Palmu» veikala darīšanās. Viņš zināja, ka te vienmēr var sastapt vajadzīgo vīru vai uzrakstīt lūgumu. Tāpēc arī šoreiz viņš ieradās te.

Viņš izsteidzās cauri verandai, iegāja vēsajā vestibilā, ar patiku ieelpoja dzestro gaisu, noslaucīja sviedrus no pieres un jautāja puikam, kurš trinās ap viņu:

—   Vai Larra atnācis?

—    Dons Floress de Larra ir atnācis un sēž savā vietā, — zēns nobēra.

Tas, kuru sauca lepnajā dona Floresa de Larras vārdā, kādreiz bija kalpojis tiesā par sīku ierēdni un padzīts par kukuļu ņemšanu. Tagad viņam bija daudz klientu: visi, kam bija apšaubāmas prāvas, labprāt griezās pie šā dižā mahinatora. Arī Baltazaram viņš «ebija svešs.

Larra sēdēja aiz galdiņa pie gotiska loga ar platu palodzi. Uz galda apikāta priekšā stāvēja krūze ar vīnu un izspīlēts, ruds portfelis. Pildspalva, vienmēr gatava Jķerties pie darba, bija pieāķēta pie apdilušā, zaļpelēkā Jk uzvalka kabatas. Larra bija resns plikpuris ar sarka niem vaigiem un degunu, noskuvies un lepns. Vēsma, nākot caur logu, cilāja viņa sirmo matu paliekas. Pats tiesas priekšsēdētājs nevarētu pieņemt savus klientus ar lielāku majestātiskumu.

Ieraudzījis Baltazaru, Larra nevērīgi pamāja ar galvu, ar žestu norādīja uz pīto krēslu un sacīja:

—   Lūdzu apsēsties. Kādā vajadzībā ieradāties? Vai negribat vīnu? Varbūt pulki?

Viņš mēdza gan pasūtīt, bet maksāt vajadzēja klientam.

Baltazars šķitās nedzirdam:

—   Liela lieta. Svarīga lieta, Larra.

—   Dons Floress de Larra, — apikāts pārlaboja, iedzerdams malku no krūzes.

Baltazars nepievērsa uzmanību šim labojumam.

—   Kas jums ir par darīšanām?

—   Tu zini, Larra . ..

—   Dons Floress de …

—   Atstāj šos kumēdiņus tiem, kas tevi nepazīst! — Baltazars pikti pārtrauca. — Man ir nopietnas darīšanas.

—  Nu, tad nevelc garuma, — Larra atbildēja jau citā balsī.

—   Vai tu ko zini par «jūras velnu»?

—   Man nav bijis tas gods būt personīgi pazīstamam, bet dzirdējis esmu daudz, — Larra atkal aiz paraduma cienīgi atbildēja.

—  Tad klausies! Tas, ko sauc par «jūras velnu», ir mans dēls Ihtiandrs.

—  Tas nevar būt! — Larra iesaucās. — Tu esi iemetis pār mēru, Baltazar.

Indiānis uzsita ar dūri uz galda: