Cilvēks- Amfībija

Ihtiandrs iepeldēja pa vienām durvīm un atradās salonā. Lieli, apaļi iluminatori blāvi apgaismoja lielo zāli, kurā varēja ietilpt vairāki simti cilvēku. Ihtiandrs atsēdās uz greznas lustras un paskatījās visapkārt. Tā bija baismīga ainava. Koka krēsli un nelieli galdiņi bija pacēlušies augšā un šūpojās pie griestiem. Uz nelielas estrādes stāvēja klavieres ar atvērtu vāku. Mīksti paklāji sedza grīdu. Sienu lakotais sarkankoka apšuvums jau bija šur tur atlupis. Pie vienas sienas slējās palmas.

Ihtiandrs atstūmās no lustras un peldēja uz palmu pusi. Piepeši viņš pārsteigumā apstājās. Viņam pretī peldēja kāds cilvēks, atdarinādams viņa kustības. «Spogūlis,» Ihtiandrs noprafa. Milzīgais spogulis aizņēma visu sienu, blāvi atspoguļojot ūdenī visu salona iekšējo iekārtu.

Te nebija vērts meklēt mantas. Ihtiandrs izpeldēja gaitenī, nolaidās vienu klāju zemāk un iepeldēja tādā pašā lielā un greznā telpā, acīm redzot restorānā. Uz bufetes plauktiem un letēm un tām blakus uz grīdas mētājās pudeles ar vīnu, konservu kārbas, kastītes. No ūdens spiediena daudzām pudelēm bija iedzīti iekšā aizbāžņi, bet skārda kārbas saspiestas. Uz galda bija trauki, bet daļa trauku, sudraba nažu un dakšiņu mētājās pa grīdu.

Ihtiandrs sāka aplūkot kajītes.

Viņš jau bija apskatījis vairākas kajītes, ierīkotas pēc pēdējām amerikāņu komforta prasībām, bet nekur nebija redzējis nevienu līķi. Tikai vienā trešā klāja kajītē pie griestiem šūpojās uztūcis mironis.

Viņš nodomāja, ka droši vien daudzi pasažieri būs izglābušies laivās. Taču, nolaidies vēl zemāk, uz klāja, kur atradās trešās klases pasažieri, jauneklis ieraudzīja šausmīgu ainu: šais kajītēs bija palikuši vīrieši, sievietes un bērni. Te bija balto, ķīniešu, nēģeru un indiāņu līķi.

Tvaikoņa komanda vispirms bija centusies glābt bagātos pirmās klases pasažierus, pametot pārējos likteņa varā. Vairākās kajītēs Ihtiandrs netika iekšā, jo durvis bija līķu aizsprostotas. Panikā cilvēki bija spiedušies cits citam virsū, grūstījušies pie izejas, traucēdami cits citu un noslēgdami pēdējo ceļu uz glābiņu.

Garajā gaitenī lēni līgojās cilvēki. Ūdens plūda iekšā pa vaļējiem iluminatoriem un šūpoja uztūkušos līķus. Ihtiandram kļuva baigi, un viņš pasteidzās tikt ārā no šīs zemūdens kapsētas.

«Vai patiešām Gutiēre nezināja, uz kurieni mani sūta?» Ihtiandrs prātoja. Vai viņa varēja likt Ihtiandram iztaustīt slīkoņu kabatas un atdarīt čemodānus? Nē, to viņa nevarēja! Acīm redzot viņš atkal iekļuvis Zuritas lamatās. Jāizpeld ārā, tā Ihtiandrs nolēma, jāpieprasa, lai Gutiēre iznāk uz klāja un pati apstiprina savu lūgumu!

Jauneklis kā zivs slīdēja pa bezgalīgajām pārejām no viena klāja uz otru un ātri uzpeldēja virs ūdens līmeņa.

Viņš strauji tuvojās «Medūzai».

—   Zurita! — viņš sauca. — Gutiēre!

Neviens neatbildēja. Mēmā «Medūza» šūpojas viļņos.

«Kur viņi visi palikuši?» —jauneklis prātoja. «Ko Zurita atkal būs izdomājis?» Ihtiandrs piesardzīgi piepeldēja pie šonera un uzrāpās uz klāja.

—   Gutiēre! — viņš sauca vēlreiz.

—   Mēs esam šeit! — jauneklis izdzirdēja Zuritas balsi, kas tikko sadzirdama skanēja no krasta. Ihtiandrs atskatījās un ieraudzīja Zuritu, kurš piesardzīgi glūnēja no piekrastes krūmiem.

—   Gutiēre ir slima! Peldi šurp, Ihtiandr! — sauca Zurita.

Gutiēre slima! Viņš tūliņ ieraudzīs Gutiēri! Ihtiandrs ielēca ūdenī un steigšus īrās uz krastu.

Jauneklis jau brida ārā no ūdens, kad izdzirdēja apslāpētu Gutiēres balsi:

—   Zurita melo! Glābies, Ihtiandr!

Jauneklis ātri apsviedās un ienira. Kad viņš jau atradās tālu no krasta, tad pacēlās virs ūdens un atskatījās: krastā pavīdēja kaut kas balts. Varbūt Gutiēre apsveica viņu ar izglābšanos? Vai viņi kādreiz vēl redzēsies?

Ihtiandrs straujiem vēzieniem peldēja klajā jūrā. Tālumā bija redzams neliels kuģis. Putu ielenkumā tas traucās uz dienvidiem, ar smailo priekšgalu dzīdams viļņos vagu.

«Tālāk no cilvēkiem,» nodomāja Ihtiandrs un, dziļi ieniris, pazuda zem ūdens.

Trešā daļa JAUNRADIES TĒVS

Baltazars pēc neveiksmīgā zemūdens brauciena bija visdrūmākajā noskaņojumā. Ihtiandru nebija atraduši, Zurita ar Gutiēri bija kaut kur nozuduši.

—   Nolādētie baltie! — sirdījās vecais, sēdēdams veikalā. — Viņi padzinuši mūs no mūsu zemes un padarījuši par vergiem. Viņi kropļo mūsu bērnus un laupa mūsu meitas. Viņi grib iznīdēt mūs no zemes virsas.

—   Sveiks, brāl! — Baltazars izdzirdēja Kristo balsi. — Jaunas ziņas! Priecīgas ziņas! Ihtiandrs atradies!

—   Ko? — Baltazars uzlēca kājās. — Stāsti ātrāk!

—   Teikšu, tikai nepārtrauc, lai nepiemirstu, kas sakāms. Ihtiandrs atradies. Es toreiz pareizi pateicu: viņš bijis uz nogrimušā kuģa. Mēs aizbraucām tālāk, bet viņš izpeldēja un devās uz mājām.

—   Kur viņš ir? Pie Salvatora?

—   Jā, pie Salvatora.

—   Es iešu pie viņa, pie Salvatora, un prasīšu, lai atdod manu dēlu.

—   Neatdos! — Kristo attrauca. — Salvators aizliedza Ihtiandram peldēt okeānā. Dažreiz es viņu paslepšus izlaižu pats…

—   Atdos! Ja neatdos, es Salvatoru nositīšu. Iesim tūliņ!

Kristo izbijies atvecinajas abam rokam: