Cilvēks- Amfībija

—   Viņa miesa bija pārklāta ar mākslīgām zvīņām, — eksperts turpināja, — no kādas nezināmas, elastīgas un ārkārtīgi_ izturīgas vielas. Šīs vielas analīze vēl nav pabeigta. Ūdenī Ihtiandrs dažreiz lietoja īpašas brilles no smaga flintstikla, kura staru laušanas koeficients ir gandrīz divi. Tas deva viņam iespēju labi redzēt zem ūdens. Kad mēs novilkām Ihtiandram zvīņas, tad atklājām zem abām lāpstiņām apaļus caurumus desmit centimetru diametrā, aizsegtus ar piecām plānām strēmelēm, līdzīgām haizivju žaunām.

Zālē atskanēja apspiests izbrīnās sauciens.

—   Jā, — eksperts turpināja, — tas var likties neticami, bet Ihtiandram ir cilvēka plaušas un tai pašā laikā haizivs žaunas. Tāpēc viņš var dzīvot ir uz sauszemes, ir ūdenī.

—   Cilvēks-amfībija? — prokurors ironiski iejautājās.

—   Jā, zināmā mērā cilvēks-amfībija, divējādi elpojošs abinieks.

—   Bet kā Ihtiandram varēja gadīties haizivs žaunas? — jautāja priekšsēdētājs.

Eksperts plati noplātīja rokas un atbildēja:

—   Tā ir mīkla, kuru varbūt vēlēsies noskaidrot mums pats profesors Salvators. Mūsu domas bija tādas: pēc Hekeļa bioloģiskā likuma katra dzīva būtne savā attīstībā atkārto visas tās formas, kurām gājis cauri attiecīgais dzīvās būtnes veids visā tai gadsimti? < ilgajā laikā, kamēr šis veids dzīvo virs zemes. Var ar drošu pārliecību sacīt, ka cilvēks cēlies no senčiem, kuri kādreiz elpojuši ar žaunām.

Prokurors saslējās sēdeklī, bet priekšsēdētājs ar žestu apvaldīja viņu.

—   Cilvēku dzimuma embrijam divdesmitajā attīstības dienā iezīmējas četras cita aiz citas guļošas žaunu krociņas. Vēlāk cilvēka embrijam žaunu aparats pārveidojas: pirmais žaunu loks pārvēršas par dzirdes eju ar dzirdes kauliņiem un Eistahija cauruli; apakšējā daļa izveidojas par apakšējo žokli; otrais loks — zemmēles kaula piedēkli un miesa; trešais loks — rīkles vairogveidigais krimslis. Mēs nedomājam, ka profesoram Salvatoram būtu izdevies aizturēt Ihtiandra attīstību embrija stadijā. Tiesa, zinātnei ir zināmi gadījumi, kad pat pilnīgi pieaugušam cilvēkam paliek neaizaudzis žaunu caurums uz kakla, zem žokļa. Tās ir (ā saucamās kakla fistulas, bet ar tādām žaunu paliekām, protams, nevar dzīvot zem ūdens. Embrijam nenormāli attīstoties, vajadzēja rasties vienai no divām iespējām: vai nu žaunas turpinātu attīstīties, bet uz dzirdes orgāna un citu anatomisku izmaiņu rēķina, un tad Ihtiandrs pārvērstos par monstru ar neattīstītu puszivs, puscilvēka galvu, vai uzvarētu cilvēka normālā attīstība, bet tad uz žaunu iznicināšanas rēķina. Tomēr Ihtiandrs ir normāli attīstīts jauneklis ar labu dzirdi, pilnīgi attīstītu apakšžokli un normālām plaušām, bet bez tam viņam ir pilnīgi izveidojušās žaunas. Kā tieši funkcionē žaunas un plaušas, kāda to savstarpējā sakariba, vai ūdens ieplūst caur muti un plaušām žaunās, vai varbūt ūdens iekļūst žaunās pa nelielu spraugu, ko mēs atklājām Ihtiandra ķermenī virs apaļā žaunu cauruma, to mēs nezinām. Mēs varētu atbildēt uz šiem jautājumiem tikai tad, ja būtu izdarījuši anatomisku sekciju. Atkārtoju, ka mums tā ir mikla, uz kuru atbilde jādod pašam profesoram Salvatoram. Tapat profesoram Salvatorain jāpaskaidro mums, kā radušies jaguariem lidzīgie suņi, dīvainie, . neparastie dzīvnieki un abinieki pērtiķi — šie Ihtiandra dubultnieki.

—   Kāds jūsu vispārīgais slēdziens? — jautāja tiesas pr ikšsēdētājs.

Profesors Seins, kurš pats bija plaši pazīstams zinātnieks un hirurgs, atklāti atbildēja:

—    Atzīstos, ka es šai lietā neko nesaprotu. Varu teikt tikai to, ka tas, ko darījis doktors Salvators, ir pa spēkam tikai ģēnijam. Salvators acīm redzot nācis pie atziņas, ka savā hirurga mākslā sasniedzis tādu pilnību, ka var izjaukt, salikt un pielāgot dzīvnieka un cilvēka ķermeni pēc vēlēšanās. Un, kaut viņš to patiešām spoži realizējis, tomēr viņa drosme un ieceres plašums robežojas ar … bezprātu.

Salvators nicinoši pasmīnēja.

Viņš nezināja, ka eksperti nolēmuši atvieglināt viņa likteni un ierosināt jautājumu par viņa nepieskaitāmību, lai būtu iespējams aizstāt cietuma režīmu ar slimnīcas režīmu.

—   Es neesmu pārliecināts, ka viņš ir ārprātīgs, — eksperts turpināja, pamanījis Salvatora smīnu, — bet katrā gadījumā, pēc mūsu domām, apsūdzētais ievietojams garīgi slirņo sanatorijā un nododams ilgstošā ārstu psihiatru uzraudzībā.

—   Tiesa nav ierosinājusi jautājumu par apsūdzētā nepieskaitāmību. Tiesa apspriedīs šo jauno apstākli, — priekšsēdētājs sacīja. — Profesor Salvator, vai jūs vēlaties sniegt paskaidrojumu sakarā ar dažiem ekspertu un prokurora jautājumiem?

—   Jā, — Salvators atbildēja. — Es sniegšu paskaidrojumus, bet lai tas reizē ir arī mans pēdējais vārds.

APSŪDZĒTĀ PĒDĒJAIS VĀRDS

Salvators mierīgi piecēlās un pārlaida skatienu tiesas zālei, it kā tur kādu meklētu. Skatītāju vidū viņš pamanīja Baltazaru, Kristo un Zuritu. Pirmajā rindā sēdēja bīskaps. Salvators mazliet pakavējās ar skatienu pie viņa. Salvatora sejā pavīdēja smaids. Tad Salvators sāka atkal ar skatieniem kaut ko meklēt zālē.