DAIĻĀ MARGARETA

Hegarda jaunā romāna panākumi pirmām kārtām izskaidrojami ar angļu lasītāju interesi par Dienvidāfriku un tās bagātībām. Romāns deva vielu viņu satrauktajai iztēlei, un daudzi naivi lasītāji pat noticēja Hegarda izdomājumam par ķēniņa raktuvēm.

Tomēr tas nebija vienīgais romāna panākumu cēlonis, jo interese par to nezuda arī tad, kad Dienvidāfrika ar tās bagātībām vairs nesatrauca ļaužu prātus.

Hegarda romāns dzīvo vēl joprojām, rosinādams gan pusaudžu, gan pie­augušo fantāziju. Tas tulkots daudzās valodās, un to izdod visās pasaules malās.

Sai darbā ne vien pilnā mērā izpaudusies Hegarda prasme savīt asu un saspringtu piedzīvojumu sižetu, bet arī meistariski veidoti varoņu tēli. Vis­spilgtākais no tiem ir Alens Kvotermeins — vecais mednieks, kura stāstījumā iepazīstamies ar romāna notikumu gaitu. Romānam savdabīgu burvību piešķir vecā mednieka raksturīgais runas veids, šī vienkāršā un daudz pieredzējušā vīra parupjais humors.

Ar lielām simpātijām un dzīvu iztēli veidoti pārējie romāna varoņi, kas kopā ar Kvotermeinu dodas bīstamajā ceļojumā, lai meklētu sera Henrija Kēr- tisa pazudušo brāli. Hegarda varoņi aizrauj lasītājus ar savu drošsirdību, at­klātību un cēlo rīcību.

«Ķēniņa Zālamana raktuves» varētu pieskaitīt pie tā saucamā koloniālā romāna žanra, kas bija plaši izplatīts Rietumeiropā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Taču ar vienu savu būtisku iezīmi tas krasi atšķiras no visiem minētā žanra darbiem, kuros vairāk vai mazāk aizplīvuroti tiek pausta baltās rases pārākuma ideja un sludināts balto kolonizatoru aicinājums civilizēt tumšās rases. Sis idejas nereti ir ietērptas puķotās austrumu eksotikas ainās, kas parasti ne mazākā mērā nelīdzinās dzīves īstenībai.

Hegarda romānā nav šo pretīgo «koloniālā» romāna iezīmju. Viņš tajā raksta par zulusiem un citām nēģeru ciltīm ar lielu siltumu, uzsvērdams viņu patiesumu, cēlsirdību un godīgumu. Alenam Kvotermeinam autors liek sacīt, ka melno vidū viņš sastapis ne mazāk īstu džentlmeņu kā starp baltajiem.

«Ķēniņa Zālamana raktuvju» izcilie panākumi pamudināja rakstnieku sacerēt vēl vairākus romānus par Dienvidāfriku, to vidū arī minētā romāna turpinā­jumu — «Alens Kvotermeins». So darbu literārā vērtība tomēr bija samērā zema, dažos variējās «Ķēniņa Zālamana raktuvju» sižets, kā ari palaikam pa­vīdēja baltās rases imperiālistiskās kundzības ideja.

Jauno padomju lasītāju var interesēt ari Hegarda vēsturiskie romāni, kuru fabulas smeltas vētrainiem notikumiem bagātos laikmetos, kad norisinājušies kari, reliģiskās cīņas, dažādu spēku sadursmes.

Sai žanrā Hegardam izdevās apvienot saistošu piedzīvojumu sižetu ar vēsturisko notikumu rūpīgu atainojumu.

Hegarda vēsturiskajiem romāniem piemīt vēl kāda raksturīga iezīme: autora simpātijas allaž ir apspiesto pusē.

Viss teiktais pilnā mērā attiecināms arī uz šajā grāmatā iekļauto romānu «Daiļā Margareta», kas ir viens no viņa labākajiem šā žanra darbiem. Par romāna darbības fonu rakstnieks izvēlējies 15. gs. pēdējo ceturksni, kad Anglijā un Spānijā norisinājās sīva cīņa starp absolūto monarhiju un feodālo sadrum­stalotību. ^

Anglijā, ko bija galīgi novājinājusi divu feodāļu dzimtu — Lankasteras un Jorkas — ilgstoša un asiņaina cīņa, kura iegājusi vēsturē kā Sarkanās un Baltās Rozes karš, pie varas nāca jauna karaļu dinastija —■ Tjūdori. Jaunās dinastijas nodibinātājam Henrijam VII, kura valdīšanas sestajā gadā norisinās romāna darbība, izdevās nostiprināties uz troņa un sekmīgi cīnīties pret feodāļiem. Kaut gan romāna darbība norit galvenokārt Spānijā, Hegards veiksmīgi attēlojis arī vēsturisko situāciju tālaika Anglijā. Galvenais varonis — Pīters Broums — ir nabadzīgs tāpēc, ka viņa tēvs, būdams karaļa Ričarda III piekritējs, kritis kaujā pie Bosvortas, kurā uzvarēja Henrijs Tjūdors. Hegards ļoti īsi, bet precīzi rak­sturo Henriju VII — viņa nedrošo stāvokli tronī, cenšanos uzturēt draudzīgas attiecības ar Spāniju.

Apprecoties Kastīlijas karalienei Isabellai ar Aragonas karali Ferdinandu, Spānijā tika pabeigta sadrumstalotās valsts apvienošana. Karaļu vara nesau­dzīgi vērsās pret dumpīgajiem senjoriem, kas nemitīgi karoja savā starpā.

Sim nolūkam tika izveidoti bruņotie spēki — Svētā Ermandada —, ar kuru palīdzību karaļpāris apspieda feodāļu dumpjus un cīnījās pret laupītāju bandām, kas postīja zemi un iedvesa iedzīvotājiem šausmas.

Feodāļu un dinastiju cīņu atbalsis jūtamas romānā «Daiļā Margareta». Marķīzs Morelja, Viānas prinča — Aragonas likumīgā troņmantnieka — ārlau­lības dēls, iecerējis ar grandu palīdzību gāzt no troņa savu tēvoci Ferdinandu; uz lielceļiem plosās neliešu bandas; Svētās Ermandadas vienības gādā par kārtību valstī.