DAIĻĀ MARGARETA

—  Vectētiņ! Vectētiņ! — iesaucās mazākā meitene, kas, apnikusi klausīties par vāveri, bija aizgājusi pie vārtiem. — Pa ceļu šurpu jāj vesels pulks ļaužu, tādi varen smalki! Nāc paskaties!

Sī vēsts pamodināja vecā džentlmeņa ziņkārību, jo smalki ļau­dis reti kad iegriezās Dedemā. Viņi abi ar kapteini Smitu mazliet stīvi piecēlās kājās un devās uz vārtiem paskatīties. Jā, bērnam bija taisnība: kādu divsimt jardu attālumā no vārtiem pa ceļu uz šo pusi virzījās impozanta kavalkāde. Pašā priekšā uz skaista zirga sēdēja vēl skaistāka dāma, stalta un krāšņa, tērpusies melnā zīdā, ar melnu mežģīņu plīvuru pār galvu. Viņai līdzās uz ponija jāja mazs, grezni ģērbts puisēns un tam blakus — otra dāma, savīstījusies tā, it kā šejienes klimats tai būtu par aukstu. Sai tri­jotnei sekoja vīriešu un sieviešu kārtas kalpotāji, kādi seši vai astoņi pavisam, un pašās beigās četri spēcīgi flāmu zirgi vilka lielus, ar bagāžu piekrautus ratus.

—   Kas gan tie tādi varētu būt? — iesaucās Kastels, blenzdams uz svešajiem.

Ari kapteinis Smits lūkojās jo vērīgi un skaļi ierāva nāsīs gaisu, kā nereti bija darījis uz sava kuģa klāja miglainā rītā.

—   Šķiet, es saožu spāniešus, — viņš sacīja. — Un šī smaka man nepatīk. Paraugieties uz viņu zirglietām! Nu, master Kastei, ko šis trīsmastu kuģis ar visām savām burām jums atgādina?

Kastels šaubīdamies pakratīja galvu.

—  Man tā kā nāk atmiņā, — Smits turpināja, — liela auguma jaunuve, kas, izgreznojusies kā maija svētku stabs, skrēja pāri baltajām smiltīm tajā vēršu cīņas arēnā Seviljā … Ak, jā, es aiz­mirsu, jūs taču tur klāt nebijāt.

Tad atskanēja skaļa, dzidra balss, kas spāniski pavēlēja vienam no kalpotājiem iegriezties ceļmalas mājā un pavaicāt, kur būtu vārti uz veco Dedemas pili. Kastels uzreiz pazina šo balsi.

—  Tā ir Betija! — viņš iesaucās. — Pie Ābrama bārdas, tā ir Betija!

—   Arī man tā rādās, taču nepieminiet Ābramu, saimniek! Viņš ir bīstams vīrs šajās dikti kristīgajās zemēs. Sakiet labāk «pie Svētā Pētera atslēgām» vai «pie Svētā Pāvila kaitēm».

—   Bērniņ, — Kastels sacīja vienai no mazajām meitenēm, — skrien uz mājām un pasaki tēvam ar māti, ka ieradusies Betija un atvedusi sev līdz vai pusi Spānijas. Teci mudīgi un atceries vārdu: Betija!

Meitene izbrīnīta aizskrēja mājup pa taisnāko taciņu, bet Kas­tels ar Smitu devās ceļiniekiem pretī.

—   Vai varam jums ko palīdzēt, senjora? — Kastels spāniski jautāja.

—  Marķīze Morelja, esiet tik laipni… — dāma iesāka spāniski, bet tad piepeši angliski iesaucās: — Ak tētīt, ko es redzu! Tas taču ir mans vecais kungs Džons Kastels, tikai ar baltu bārdu melnās vietā!

— Tā kļuva balta pēc tam, kad mani noskuva svētais bārddzinis svētajā inkvizīcijā, — Kastels sacīja. — Bet nokāp no sava staltā zirga, dārgo Betij… piedošanu, visugodājamā un augstdzimusī marķīze Morelja, un noskūpsti mani!

—  Ar mīļu prātu kaut vai divdesmit reižu, ja vēlaties, — atbil­dēja Betija un no saviem augstajiem segliem ieslīga Kastela ro­kās tik strauji, ka abi būtu novēlušies gar zemi, ja Smits no aiz­mugures nebūtu pasteidzies Kastelu atbalstīt.

—   Kā ir šie bērni? — vaicāja Betija, kad bija noskūpstījusi Kastelu un sarokojusies ar Smitu. — Bet ko es vēl jautāju, tiem taču ir manas māsīcas Margaretas acis un Pītera garais deguns. Kā viņiem abiem klājas? — viņa bažīgi piebilda.

—  Pēc pāris minūtēm tu viņus redzēsi savām acīm. Saki, lai tavi pavadoņi un bagāža dodas uz pili, kaut gan es nemaz lāgā nezinu, kur tos visus novietot, un pati nāc kopā ar mums.

Betija bridi vilcinājās, jo viņa gan būtu gribējusi lepni iejāt pils pagalmā visā savā godībā. Bet šai brīdī parādījās Margareta un Pīters. Margareta — skaista, jauna māte ar bērnu rokās — teci­ņiem steidzās pa priekšu; Pīters — tāds pats kā allaž, kalsns, ga­rām rokām un kājām, skarbu seju, kurā vienīgi acis bija laipnas, — platiem soļiem slāja iepakaļis. Viņiem sekoja vairāki kalpotāji un mazā Margareta.

Nu te sacēlās īsts jandāliņš, mājinieki un ciemiņi runāja cits caur citu, vārdi mijās ar skāvieniem. Beidzot Betijas kalpotāji un bagāžas pajūgs devās pa braucamo ceļu uz pili. Tiem sekoja bērni un arī mazais spāniskā izskata puisēns, ar kuru viņi jau bija pa­guvuši sadraudzēties; palika vienīgi Betija un viņas satuntuļoju­sies pavadone. Pīters kādu brīdi domīgi vēroja šo sievieti, it kā kaut kas tās izskatā viņam liktos pazīstams.

Acīmredzot viņa pamanīja Pītera interesi, jo it kā nejauši pabī­dīja sānis ap galvu aptīto šalli, atsegdama vienu maigu, starojošu aci un pāris collas olīvkrāsas vaiga. Nu Pīters uzreiz viņu pazina.

—   Kā jums klājas, Inesa? — viņš jautāja, smaidot sniegdams roku, jo patiešām priecājās viņu sastapt.

—   Tā, kā nu nabaga ceļiniecei svešā un ļoti drēgnā zemē var klā­ties, don Pīter, — Inesa gurdenā balsī atbildēja. — Taču, protams, es jūtos mazliet labāk, redzot vecu draugu, ar kuru pēdējo reizi tikos kādā Seviljas maiznīcā. Vai atceraties?

—   Atceros, kā ne! — Pīters iesaucās. — Un nekad to neaizmir­sīšu. Inesa, kas notika ar tēvu Enriki? Esmu dzirdējis dažādas versijas.