DAIĻĀ MARGARETA

Kapteinis Smits palūkojās atpakaļ, kur grima abi milzīgie airu kuģi, kā ievainoti gulbji griezdamies apkārt un svaidīdamies sēkļa putojošajās bangās. Tad viņš pagrieza «Margaretas» stūri, uzņem­dams citu kursu, pasauca namdari un noprasīja, vai kuģis nav da­būjis sūci.

—   Nē, ser, — namdaris atbildēja, — tikai būs vajadzīgs jauns darvojums. Tas bija ozolkoks pret olas čaumalām, un mums vēl palīdzēja ātrums.

—   Labi! — sacīja Smits. — Abās pusēs sēkļi, izvēlies — dzī­vība vai nāve, un es ticēju, ka piespiedīšu viņus griezt ceļu. Atsū­tiet pie stūres manu palīgu. Es gribu pagulēt.

Saule iegrima nemierīgajā jūrā, un no Spānijas varas izbēgusi «Margareta» pavērsa savu nobrāzto, apskrambāto priekšgalu Ušentas virzienā — uz Angliju.

EPILOGS

Bija pagājuši desmit gadi, kopš kapteinis Smits tik drosmīgi izvadīja krietno kuģi «Margareta» cauri Gvadalkvivīras sēkļiem. Bija maija beigas Eseksā. Visus kokus jau klāja zaļums, dziedāja putni, pļavas rotājās ziediem. Gleznainajā Dedemas ielejā uz ne­liela paugura pret meža fonu pacēlās gara, zema māja ar dau­dzām jumta izbūvēm — brīnišķīga, veca māja no sarkaniem ķieģe­ļiem un gadu gaitā nomelnējuša koka. Gara vecu ozolu aleja stie­pās no tās cauri parkam līdz ceļam, kas veda uz Kolčesteru un Londonu. šai maija pēcpusdienā pa aleju soļoja vecs, sirms vīrs ar vērīgām, melnām acīm. Viņu pavadīja trīs ļoti skaisti bērni — gadi deviņi vecs zēns un divas mazas meitenītes. Tās ķērās sirm­galvim pie rokas un apģērba un apbēra viņu ar jautājumiem.

—   Kurp mēs ejam, vectētiņ? — jautāja viena mazā meitene.

—  Apciemot kapteini Smitu, manu dārgumiņ! — viņš atbildēja.

—   Man nepatīk kapteinis Smits, — sacīja otra meitenīte. — Viņš ir tik resns un nekā nerunā!

—  Man gan patīk, — iejaucās zēns. — Viņš uzdāvināja man lie­lisku nazi, kas man noderēs, kad būšu jūrnieks. Arī māte un tēvs, un vectētiņš mīl kapteini Smitu, jo viņš izglāba vectētiņu, kad ļaunie spānieši gribēja viņu sadedzināt. Tiesa, vectētiņ?

—  Jā, manu dārgumiņ! — vecais vīrs atbildēja. — Paskatieties! Tur pār mauru skrien vāvere. Pamēģiniet viņu noķert, pirms tā tiek līdz kokam.

Bērni pa galvu pa kaklu metās skriet un, tā kā koks nebija augsts, sāka rāpties tajā pakaļ vāverei. Pa tam Džons Kastels, jo tas bija viņš, izgāja caur parka vārtiem un tuvojās nelielai mājiņai ceļa malā. Tās priekšā uz sola sēdēja drukns vīrs, rāmi vērdamies pasaulē. Acīmredzot viņš bija gaidījis šo ciemiņu, jo norādīja tam vietu sev blakus uz sola un, kad Kastels apsēdās, vaicāja:

—   Kāpēc jūs neatnācāt vakardien, saimniek?

—   Mani mocīja reimatisms, draugs, — Kastels atbildēja. — Es dabūju šo kaiti tajos nolādētajos inkvizīcijas pagrabos Seviljā, un ar katru gadu tā kļūst ļaunāka. Tie bija ļoti mitri un auksti, šie pagrabi, — viņš domīgi piemetināja.

—   Daudziem tie šķita gana karsti, — Smits norūca, — turklāt ieslodzījums tajos parasti beidzās ar pamatīgu sārtu. Dīvaini, ka mūs pēc aizbēgšanas tā ari lika pilnīgi mierā. Man šķiet, tas tāpēc, ka mūsu Margareta bija tik labās attiecībās ar karalieni Isabellu, kura negribēja kašķēties ar Angliju un maisīt duļķainu ūdeni.

—  Varbūt, — noteica Kastels. — Bet ūdens bija gan duļķains, vai ne?

—- Kā uz Temzas sērēm bēguma laikā. Gudra sieviete šī Isabella. Nevienam citam nebūtu ienācis prātā padarīt cilvēku smieklīgu, kā viņa izrīkojās ar Morelju, atdāvādama tā dzīvību Betijai un mar­ķīza vārdā apsolīdama, ka viņš to atzīs par savu likumīgu sievu.

Pēc tam karalienei vairs nebija jābaidās no marķīza sazvērestībām pret troni vai tamlīdzīgiem plāniem. Viņš taču neizbēgami kļuva par apsmieklu visai zemei, un tāds apsmiets cilvēks neko vairs nevar uzsākt. Atcerieties spāņu sakāmvārdu: «Karaļu zobeni nogalma, un garīdznieku sārti sadedzina, bet ielas dziesmiņas nokauj visātrāk!» Man — un jums taču arī, saimniek, vai ne? — tomēr gribētos uzzināt, kas notika tālāk ar viņiem visiem, izņemot, pro­tams, Bernaldesu, kas visus šos gadus ir pavadījis drošībā Parīzē un, kā dzird, dzīvojot labi.

—  Jā, — mazliet pasmaidīdams, atteica Kastels, — gribētos gan, bet doties uz Spāniju, lai to uzzinātu, man nav ne mazākās vēlē­šanās.

Sai brīdī pa vārtiņiem iedrāzās visi trīs bērni un lēkšiem metās pie viņiem.

—   Izbradājiet tikai manu puķu dobi, mazie rakari! — kliedza kapteinis Smits, draudēdams bērniem ar spieķi, bet tie aizlīda vi­ņam aiz muguras un draiskodamies taisīja grimases.

—   Kur ir vāvere, Pīter? — Kastels jautāja.

—   Mēs viņu notramdījām no koka, vectētiņ, dzināmies pakaļ pa pļaviņu un strauta malā ielencām, bet tad …

—   Kas tad? Vai jūs to noķērāt?

—   Nē, vectētiņ, kad vāvere jau gandrīz bija mums rokā, tā ielēca ūdenī un aizpeldēja.

—   Ari daži cilvēki izmisuma brīdī ir tā darījuši, — Kastels smie­damies sacīja un atcerējās seno notikumu kādas upes krastmalā.

—   Tas nebija godīgi, — sašutis iesaucās puisēns. — Vāverēm nav jāpeld, un, ja es viņu noķeršu, tad ielikšu būri.

—   Es domāju, Pīter, ka šī vāvere savu mūžu vairs nerādīsies laukā no meža.