DAIĻĀ MARGARETA

Nu uz ēzeļa sēdošais cilvēks jau bija iepretim mazajam jūrnieku pulciņam, un, kā likās, kaut kas atgadījās ar ēzeļa apseglojumu, jo dzīvnieks apstājās un kāds vīrs sekretāra ģērbā piegāja tam klāt, laikam lai pievilktu atlaidušos siksnu. Tādējādi viss proce­sijas gals bija spiests apstāties, bet priekšējie aizsoļoja tālāk pa krastmalu un nogriezās gar ielas stūri. Lai nu kas tur bija noticis, ķecerim vajadzēja nokāpt zemē un viņš rupji tika norauts no lopiņa muguras. Ēzelis, iepriecināts, ka ticis vaļā no nastas, izslēja galvu un skaļi nobrēcās.

No nelielā skatītāju pūlīša, kas stāvēja malā, atdalījās vairāki cilvēki, it kā steigtos palīdzēt, un viņu vidū bija daži tādās cepu­rēs, kādas valkāja «Margaretas» matroži. Ierēdņi un augstmaņi aizmugurē kliedza: «Uz priekšul Uz priekšu!», ēzeli un ķeceri ielen- kušo ļaužu grupiņa pavirzījās vairāk uz upes pusi, bet sargi aiz­skrēja atpakaļ, lai paskaidrotu, kas lēcies. Tad piepeši izcēlās sa­jukums, kura cēloni no kuģa nebija iespējams noteikt. Nākamajā acumirklī Margareta un Pīters, vēl joprojām uztraukumā žņaug­dami viens otra roku, redzēja, ka vīru, kas bija sēdējis uz ēzeļa, aši aizvelk lejā pa krastmalas kāpnēm, pie kurām stāv «Margaretas» laiva.

Arī kapteiņa palīgs pie stūres rata to redzēja. Viņš tūlīt iepūta savā svilpē, dodams zīmi pārcirst enkura ķēdi — pacelt enkuru nebija laika —, un matroži, kas gaidīja pie rājām, palaida vaļīgāk dažu buru saites, tā ka kuģis gandrīz tūlīt sāka kustēties.

Tagad krastmalā notika cīniņš. Kastels un lielākā daļa jūrnieku jau bija laivā, bet citi vēl kāvās ar garīdzniekiem un apbruņotajiem inkvizīcijas kalpotājiem, kas centās piekļūt nolaupītajam ķecerim.

Kāds garīdznieks ar zobenu rokā aizmanījās matrožiem garām un arī iemetās laivā. Beidzot visi angji bija ielēkuši laivā, izņemot vienu — pašu kapteini Džeikobu Smitu, kuram uzbruka trīs preti­nieki. Airi bija izslieti, taču biedri viņu gaidīja. Smits cirta ar zo­benu, un viens pretinieks nogāzās. Viņš pagriezās, lai skrietu uz laivu. Divi inkvizīcijas kalpotāji maskās metās viņam virsū, viens uzklupa mugurā, otrs ieķērās kaklā. Ar izmisīgu piepūli Smits ielēca ūdenī, ieraudams tos abus līdzi. Vienu viņi vairāk neredzēja, jo Smits to nodūra; otrs uzpeldēja līdzās laivai, kas bija jau da­žus jardus no krasta, kāds no jūrniekiem tam iebelza ar airi pa galvu, un viņš nogrima.

Arī Smits bija nozudis, un Pīters ar Margaretu domāja, ka viņš ir noslīcis. Acīmredzot tā domāja arī jūrnieki, jo sāka irties pro-

jām, bet tad piepeši no ūdens izslējās liela, brūna roka, ieķērās laivas pakaļgalā, un rupja balss nobrēca:

—  Airējiet vien, puiši! Ar mani viss kārtībā!

Jūrnieki airēja tik sparīgi, ka oškoka airi saliecās kā loki. Divi sagrāba garīdznieku, kas bija ielēcis laivā, un iesvieda upē. Kādu brīdi tas bļaudams vēl ķepurojās un grābstījās ar rokām pa gaisu, jo neprata peldēt, tad nogrima. Nu laiva bija sasniegusi upes vidus- teci un īrās apkārt pirmajam vrakam, aiz kura jau parādījās «Mar- garetas» priekšgals, jo pūta spēcīgs vējš un burinieka ātrums pie­auga ar katru sekundi.

—  Nolaidiet trapu un sagatavojiet tauvas! — Pīters kliedza.

Tas tika izdarīts, un bija arī pats pēdējais brīdis, jo nākamajā

acumirklī laiva jau atsitās pret kuģa sāniem. Vīri satvēra virves

un ieķērās tajās, bet kapteinis Smits turējās, iekrampējies laivas pakaļgalā, pa pusei slīkdams, jo ūdens šļācās viņam pār galvu.

—   Vispirms glābiet viņu! — kliedza Pīters. Viens no matrožiem noskrēja pa trapu un pasvieda Smitam virvi ar cilpu galā. Smits to satvēra un pamazītiņām uzdabūja sev ap krūtīm. Tad komandas vīri ar joni ķērās pie virves un vilkšus izvilka kapteini augšā uz klāja, kur viņš palika guļam, smagi dvašodams un spļaudams ūdeni un putas. Tagad kuģis jau traucās uz priekšu tik ātri, ka Margaretai vai sirds stājās aiz bailēm, ka laivu neparauj apakšā un neno- gremdē.

Bet šie angļu jūrnieki prata savu amatu. Mazpamazām, mani­pulēdami ar tauvām, viņi laivu iegrozīja tā, ka tās priekšgals no­nāca tieši pretī trapam. Tad viņi palīdzēja Kastelam aizkļūt līdz tam. Kastels ieķērās kāpšļos un, stipru roku balstīts, soli pa solim rāpās augšup, līdz beidzot viņa baismā, ar velniem izkrāsotā ce­pure, sakritusies seja ar baltu joslu noskūtās bārdas vietā un at­vērtā mute, kurā vēl arvien rēgojās koka sprūds, parādījās virs falšborta, atgādinot no pekles izsprukuša velna ģīmi, kā vēlāk iz­teicās kapteiņa palīgs. Vīri pārcēla Kastelu pāri treliņiem, un viņš nemaņā ieslīga savas meitas rokās. Tad cits pēc cita uz kuģa uz­kāpa pārējie — netrūka neviena, taču divi bija ievainoti un asinīm noplūduši. Jā, atgriezās it visi — dievs tos bija laimīgi atvedis atpakaļ uz «Margaretas» klāja.