DAIĻĀ MARGARETA

Jūrnieki visi kā viens zvērēja, ka izdarīs to, jo viņu angļu asinis kūsāja niknumā, un neviens pat nepieminēja lielo atlīdzību, kas bija apsolīta tiem, kuri paliks dzīvi, kā arī bojā gājušo ģimenēm. Tad viņi pabrokastoja, apjoza savus zobenus un dunčus un ietērpās spāniešu apmetņos, kaut gan, patiesību sakot, arī tajos šie Esek- sas un Londonas puiši pēc spāniešiem diezko vis neizskatījās. Kad laiva bija nolaista, Pīters uzstāja, lai viņu nones tajā, jo, lai cik slikti jutās, gribēja pats doties jūrniekiem līdzi. Taču kapteinis Smits, kuram Margareta laikam bija ko bildusi, piecirta kāju uz klāja un pateica, ka šeit noteicējs ir viņš un to nepieļaus. Ievainots cilvēks, viņš sacīja, būtu tikai par apgrūtinājumu pārējiem, kam jau tā mazajā laivā tik tikko pietiek vietas, un nespētu neko palīdzēt ne krastā, ne uz ūdens. Turklāt mastera Pītera seja esot pazīstama tūkstošiem ļaužu, kas vakar to redzējuši amfiteātrī, un viņu noteikti sazīmēšot, bet neviens šādā reizē īpaši neievērošot duci jūrnieku, kuri izcēlušies malā, lai noskatītos procesiju. Galu galā Pīters rī­košoties prātīgi, palikdams uz kuģa, jo tādā gadījumā, ja viņiem tur krastā kas misētos, te būšot par maz cilvēku, lai «Margaretu» ar vislielāko ātrumu aizvadītu līdz jūrai un pāri tai uz Angliju.

Taču Pīters palika pie sava. Nu Margareta apķērās viņam ap kaklu un jautāja, vai Pīters gan domājot, ka viņai būšot labāk zaudēt abus reizē — tēvu un vīru, kā varot notikt, ja glābšanas mēģinājums neizdotos. Tikai tad Pīters, būdams gauži vārgs un sāpju nomocīts, piekāpās. Kapteinis Smits nodeva pēdējos rīkoju­mus savam palīgam un, ar rokas spiedienu atvadījies no Pītera un Margaretas, kopā ar saviem divpadsmit vīriem nokāpa laivā. Turēdamies veco kuģu aizsegā, viņi apmeta līkumu un tad īrās uz krastu, it kā nāktu no pavisam cita kuģa.

Krastmala nebija tālāk par loka šāviena attālumu, un no «Mar­garetas» klāja vienā vietā pa spraugu starp diviem vecajiem ku­ģiem to varēja gluži labi novērot. Pīters un Margareta apsēdās zemē aiz falšborta un ar neizsakāmām bažām raudzījās turpu, bet kāds acīgs matrozis uzrāpās novērošanas punktā mastā, no kura bija redzama lielākā daļa pilsētas un pat vecā mauru pils, kur tagad mitinājās inkvizīcija. Drīz vien matrozis ziņoja, ka procesija sākusi kustēties, — viņš redzot tās karogus un cilvēkus pie logiem un uz namu jumtiem. Arī katedrāles zvans sāka lēni zvanīt. Jā­gaida bija ilgi ilgi. Pa to laiku mazais jūrnieku pulciņš spāniešu apmetņos izkāpa krastā un pievienojās nedaudzajiem skatītājiem, kas bija tur sapulcējušies. Vairums publikas — tūkstoši un atkal tūkstoši — drūzmējās lielajā laukumā un tam tuvējās ielās.

Beidzot, kad katedrāles pulkstenis nosita astoņi, tā dēvētais triumfa gājiens parādījās krastmalā. Pašā priekšā soļoja grupa kareivju ar šķēpiem; tiem sekoja garīdznieks, kas nesa ar melnu krēpu aizplīvurotu krucifiksu; aiz viņa gāja vairāki citi garīdznieki sniegbaltos tērpos, kuri simbolizēja viņu nevainojamo šķīstību. Tad nāca cilvēki ar koka vai ādas veidoliem, kas attēloja vīriešus un sievietes, kuri, aizbēgdami uz citām zemēm vai nāves valstībā, bija izglābušies no inkvizīcijas ķetnām. Tālāk sekoja četru vīru grupi­ņas, kas katra nesa zārku ar kāda miruša ķecera līķi vai kauliem; tā kā dzīvā grēcinieka vairs nebija, viņa mirstīgās atliekas, tāpat kā nenotverto ķeceru attēlus, vajadzēja nodot liesmām, lai parādītu, ko inkvizīcija būtu ar viņu izdarījusi, ja varētu, pie tam šis akts tai deva tiesības sagrābt ķecera mantu.

Tālāk soļoja grēku nožēlnieki ar noskūtām galvām un basām kā­jām, daži tumšos apmetņos, citi ar sarkanu krustu apzīmogotos dzeltenos ģērbos, ko sauca par sanbenito. Viņiem sekoja skumjš bariņš «šķīstījamo» ķeceru, kas bija nolemti sadedzināšanai vai nožņaugšanai pie kaunastaba. Šiem nabaga radījumiem mugurā bija zamarras — aitādas kaunasvārki, no vienas vietas apkrāsoti ar velniem un viņu pašu degošām sejām, galvā uzliktas tā sauktās korozas — ar liesmu mēlēm izzīmētas cepures, pēc formas līdzīgas bīskapu mitrām — un mutes aizbāztas ar koka sprūdiem, lai viņi ar savām ķecerīgajām runām nesamaitātu tautu. Rokās viņi nesa tievas vaska svecītes, ko līdzās ejošie mūki laiku pa laikam no jauna aizdedzināja, ja tās nodzisa.

Pīteram un Margaretai sirds salēcās, ieraugot šās ķēmīgās gru­pas beigās uz ēzeļa jājam kādu vīru tādā pašā kaunasvārkā un cepurē, bet vēl ar cilpu ap kaklu. Tātad tēvs Enrike brja runājis taisnību — tas neapšaubāmi bija Džons Kastels. Kā sapnī viņi re­dzēja to virzāmies uz priekšu šajā kaunaģērbā un aiz viņa grezni tērpušos ierēdņus, inkvizitorus, augstmaņus, inkvizīcijas padomes locekļus, kuriem aizmugurē plandījās karogs, tā dēvētais ticības svētais karogs.