DAIĻĀ MARGARETA

—   Izvelciet savu zobenu! — no publikas angliski kliedza Pīte­ram — tas bija Smits ar saviem jūrniekiem —, un viņš jau dzīrās to darīt, bet tad laikam atrada labāku padomu, jo atstāja zobenu guļam makstī un, iecirtis piešus baltajam zirgam sānos, kā vie­sulis drāzās virsū Moreljam.

— Piekūnam gals klāt! — auroja publika. — Ērglis uzvar! Ērglis uzvar!

Un patiešām šķita, ka tam tā jānotiek. Morelja tēmēja ar savu šķēpu tieši Pītera neaizsargātajā sejā, bet tad pēkšņi Pīters izlaida pavadu no rokas un zvēla ar savu vairogu pa šķēpa galā plīvo­jošo balto spalvu pušķi, kas bija norauts no viņa paša galvas. Viņš bija labi aprēķinājis: spalvas pasitās augšup, tiesa, pavisam ne­daudz, taču pietiekami, lai viņš, pieplacis pie segliem, varētu aiz­joņot neskarts bīstamajam šķēpam pa apakšu. Un tajā mirklī, kad pretinieki atradās tieši līdzās, gaisā pazibēja Pītera garā, spēcīgā roka, sagrāba Morelju kā tērauda spīlēs un izrāva no segliem. Melnais zirgs aizdrāzās tālāk bez jātnieka, bet baltais turpināja savu skrējienu ar dubultu nastu.

Izmisīgā tvērienā Moreljas rokas sagrāba Pītera kaklu, un, sa­ķērušies vienā murskulī, baltās un melnās bruņās tērpīie ķermeņi cīkstīdamies zvārojās šurpu turpu, pārbiedētajam zirgam lēkšojot pa arēnu, līdz, pēkšņi zaudējuši līdzsvaru, tie abi kopā nogāzās smiltīs un apdulluši palika guļam.

—   Kurš ir uzvarējis? — pūlī nošalca vaicājums.

—   Abi pagalam! — citi atbildēja.

Paliekusies uz priekšu savā krēslā, Margareta norāva plīvuru un raudzījās uz arēnu ar nāves bālu, pārakmeņojušos seju.

Palūk! Viņi sakustējās un, kā nokrituši kopā, tā kopā ari pie­cēlās — piecēlās neievainoti. Tad atlēca nost viens no otra, izrāva garos zobenus un, kamēr viņu pavadoņi tvarstīja zirgus un aizvāca no arēnas salauztos šķēpus, nostājās cīņas pozīcijā. Tā kā Pīteram nebija ķiveres, viņš pacēla augšup vairogu, lai aizsargātu galvu, un, mierīgs kā allaž, gaidīja uzbrukumu.

Morelja metās viņam virsū, un tā zobens, asi nošķindēdams, at­dūrās pret tēraudu. Pirms Morelja paguva atgūties, Pīters cirta pretī, bet Morelja saliecās ceļos un zobens nošņāpa tikai viņa ķive­res melno spalvu pušķi. Zibens ātrumā spānieša asmens triecās Pītera sejā, bet anglis veikli palēcās sānis un palika neskarts. Mo­relja atkal uzbruka, un šoreiz viņa cirtiens bija tik spēcīgs, ka, lai gan Pīters paguva to uztvert ar vairogu, zobens pāršķēla vairoga stūri un skāra neaizsargāto kaklu un plecu, ievainodams viņu. Uz baltajām bruņām parādījās sarkanas asinis, un Pīters grīļoda­mies atkāpās.

—   Ērglis uzvar! Ērglis uzvar! Spānija un ērglis! — kliedza desmit tūkstoš rīkļu.

Tad uz mirkli iestājās klusums, un tajā piepeši atskanēja viena vienīga dzidra sievietes balss, kurā Margareta pat šobrīd pazina Inesas balsi:

—   Nē, piekūns uzbrūk!

Sā kliedziena skaņas vēl vibrēja gaisā, kad Pīters, acīmredzot sakāves draudu un sāpju satracināts, izgrūda savu kaujas sau­cienu: «Slava Broumiem!» un, sakopojis visus spēkus, metās virsū Moreljam kā izbadējies vilks Zils tērauds pazibēja saulē, tad trie­cās lejup, un — raugi! — puse spānieša ķiveres novēlās smiltīs, Morelja streipuļodams kāpās atpakaļ… un izlaida no rokām savu vairogu. .

—  Tas tik bija cirtiens! Varens cirtiens! — auroja pūlis. — Pie­kūns! Piekūns!

Pīters redzēja nokritušo vairogu un vai nu aiz bruņnieciskuma, kā domāja uzgavilējošā publika, vai tāpēc, lai atbrīvotu kreiso roku, aizsvieda arī savējo. Satvēris zobenu ar abām rokām, viņš atvēzējās pret spānieti. No šā brīža, kaut arī Pīteram nebija ķive­res, par cīņas iznākumu vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Betija bija nosaukusi Pīteru par spīvu pretinieku ar smagu roku, un nu viņš pierādīja šo vārdu patiesīgumu. Tvirts un spirgts kā pirmajā cīņas tūrē, viņš zvēla cirtienu pēc cirtiena nelaimīgajam spānietim, tā ka viņa zobena atsitieni pret lielisko Toledo tēraudu atgādināja kalēja vesera ritmiskos klaudzienus uz laktas. Tie bija briesmīgi cirtieni, taču labais tērauds izturēja, un Morelja, kas aizstāvējās, cik spēja, grīļodamies, tomēr nepakrizdams kāpās atpakaļ, līdz bei­dzot nonāca ložas priekšā, kurā sēdēja viņu majestātes un Mar­gareta.

Pašķielējis uz to pusi, Pīters sirdī nolēma, ka tieši šeit un tagad viņš pabeigs cīniņu. Atvairījis Moreljas izmisīgo mēģinājumu trā­pīt viņam galvā, Pīters metās spānietim virsū ar tādu sparu, ka pat zobens saliecās, un, kaut arī nespēja caursist melnās bruņas, gandrīz nogāza viņu no kājām. Morelja tenteriski atsprāga atpa­kaļ, un Pīters, sagriezis zobenu gaisā un iesaucies: «Margaret!», blieza viņam vēlreiz no visa spēka. Kā zibens — ātrs, ass, acis žilbinošs — Pītera zobens triecās lejup. Morelja pacēla roku, lai to atvairītu, taču veltīgi! Viņa zobens pārlūza, ķivere sašķīda, plati iepletis rokas, viņš smagi nogāzās zemē un palika guļam, gandrīz nekustēdamies.

Uz mirkli iestājās klusums; tad to pāršķēla spalga sievietes balss, kas sauca:

— Piekūns ir uzvarējis! Angļu vanags ir uzvarējis!