DAIĻĀ MARGARETA

Karalis un karaliene galminieku pavadībā izgāja no katedrāles; jaunlaulātie viņiem sekoja. Viņi atkal sēdās savos zirgos un dien­vidu saules spozmē jāja caur uzgavilējošo pūli atpakaļ uz pili. Tur tos gaidīja kāzu mielasts, kurā jaunā pāra galds bija novie­tots tikai mazliet zemāk par viņu majestāšu galdu. Mielasts bija ilgs un bagātīgs, taču Pīters un Margareta tikpat kā nekā neēda, un, izņemot pirmo tradicionālo kausu, viņu lūpas vīnam nepie- skārās. Beidzot nopūta taures, viņu majestātes piecēlās un karalis savā augstajā, skanīgajā balsī paziņoja, ka viņš no saviem viesiem neatvadās, jo ļoti drīz visi atkal satiksies citā vietā, kur drosmīgais jaunais vīrs, muižnieks no Anglijas, aizstāvēs savas radinieces un tautietes godu, cīnīdamies divkaujā ar vienu no pirmajiem Spānijas grandiem, kurš šo sievieti apvainojis. Tas vis nebūs turnīrs tāpat prieka pēc, bet cīņa līdz viena pretinieka nāvei, jo abu šo bruņi­nieku naids ir dziļš un nesamierināms un tādi viņu divkaujas no­teikumi. Viņš, karalis, nevar vēlēt panākumus ne vienam, ne ot­ram, bet ir pārliecināts, ka visā Seviljā neatradīsies tādas sirds, kas neizjustu vienlīdz lielu cieņu kā pret uzvarētāju, tā uzvarēto, un ir ari pārliecināts, ka abi pretinieki cīnīsies godprātīgi, kā drosmīgiem Spānijas un Anglijas bruņiniekiem piedienas.

Tad atkal nopūta taures, un daži augstmaņi, kas bija izvēlēti par Pītera pavadoņiem, klanīdamies pienāca viņam klāt un sacīja, ka laiks posties. Jaunlaulātie piecēlās un, kad apkārtējie ļaudis, ziņkārām acīm viņus vērodami, bija pagājuši nostāk, pārmainīja dažus vārdus.

—   Mums jāšķiras, — Pīters sacīja, — un es nezinu, ko tev teikt.

—   Nesaki nekā, vīrs, — atbildēja Margareta, — lai tavi vārdi nepadara mani vāju. Ej tagad un esi drosmīgs — tu cīnīsies par savu, Anglijas un manu godu. Dzīvs vai miris — tu paliksi man dārgs, un dzīvi vai miruši mēs atkal reiz satiksimies un būsim kopā uz visiem laikiem. Lai manas lūgšanas tevi pavada, ser Pīter,

manas lūgšanas un mana mūžīgā mīlestība, un lai tās dod spēku tavai rokai un drošību tavai sirdij.

Tad, nevēlēdamās Pīteru apskaut visu acu priekšā, Margareta noliecās dziļā reveransā, tā ka celis gandrīz skāra grīdu, bet Pīters savukārt zemu paklanījās viņai. Tā bija savāda un cēla šķirša­nās — vismaz tā šķita klātesošajiem. Un, paņēmusi Betiju aiz ro­kas, Margareta aizgāja.

Bija pagājušas divas stundas. Plaza de Toros, kur vajadzēja cīnīties Pīteram ar Morelju, jo pilsētas lielo laukumu, kurā parasti notika turnīri, baznīcas kalpi jau gatavoja rītdienas autodafē, bija ļaužu pārpildīts kā reti kad. Sajā milzīgajā amfiteātrī, ko varbūt bija uzbūvējuši vēl romieši, mēdza rīkot daždažādas spēles, arī tais laikos visai iecienītās vēršu cīņas un citas pusmežonīgas iz­priecas. Divpadsmit tūkstoš skatītāju varēja apsēsties uz soliem, kas loku aiz loka pacēlās visapkārt plašajai arēnai, bet šodien tur diez vai būtu iespējams atrast kādu brīvu vietu. Pati arēna, pie­tiekami gara, lai zirgi varētu ieskrieties un pret vidu sasniegt pilnu ātrumu, bija nokaisīta ar baltām smiltīm, kā tas droši vien tika darīts arī tajos laikos, kad te cīnījās gladiatori. Virs galvenās ieejas iepretī arēnas centram savas goda vietas bija ieņēmuši kara­lis un karaliene ar galminiekiem, un to vidū, tikai mazliet aiz­mugurē, aizsegusi seju ar savu līgavas plīvuru, sēdēja Margareta, cēla un nekustīga kā statuja. Tieši viņiem pretī arēnas otrā galā, ložā savu kalpotāju vidū, laistīdamās zeltā un dārgakmeņos, lepna un nesatricināmi mierīga sēdēja Betija — dāma, kuras goda dēļ bija jānotiek šai divcīņai līdz nāvei. Visu šeit sapulcējušos ļaužu tūkstošu acis šķita pievērstas viņai, un, gaidot turnīra sākumu, visi runāja par viņu, daudzajām balsīm saplūstot dobjā murdoņā, kas atgādināja viļņu murdoņu jūras krastā naktī.

Atskanēja fanfaras, un pēc tam iestājās klusums. Zeltītos ap­metņos tērptu heraldu pieteikts, pa galveno ieeju arēnā izjāja Kar- loss, marķīzs Morelja, ar saviem pavadoņiem. Viņš sēdēja skaista, melna zirga mugurā un bija tērpies ogļu melnās bruņās un ķiverē, ko rotāja melnu strausa spalvu pušķis. Uz sarkanā vairoga bija attēlots ērglis ar kroni, kas norādīja uz viņa augsto titulu, un ze­māk uzrakstīta lepnā devīze: «Ko es sagrābju, to saplosu.» Iz­nesīgs un stalts viņš aizauļoja līdz arēnas vidum, tad izslēja zirgu pakaļkājās un, likdams tam uz divām kājām pagriezties pret vald­nieku ložu, sveicināja viņu majestātes, paceldams savu garo, ar tēraudu apkalto šķēpu. Publika viņam skaļi uzgavilēja. Pēc tam

Morelja ar pavadoņiem aizjāja uz savu starta vietu arēnas zie­meļu malā.