DAIĻĀ MARGARETA

Kapteinis Smits izspļāva pēdējo ūdens palieku no savām iek­šām, tad uzsauca, lai atnes kausu vīna, un tūlīt to izdzēra. Pīters un Margareta izvilka sasodīto sprūdu no tēva mutes un ielēja vi­ņam rīklē malku spirta. Purinādamies kā liels suns pēc peldes, bet neteikdams ne vārda, Smits aizslāja pie stūres rata un pārņēma to no palīga rokām savējas, jo kuģošana pa šo upi prasīja lielu māku un neviens tās gultni nepazina tik labi kā viņš. Tagad «Margareta» atradās iepretim slavenajam Zelta tornim, un uz viņiem tika iz­šauts no lielgabala, taču lādiņš aizgāja garām.

— Skatieties! — iesaucās Margareta, norādīdama uz jātniekiem, kas auļoja gar upes krastu uz dienvidiem.

—  Jā, — Pīters sacīja, — tie steidzas brīdināt fortus. Lai dievs dod, ka vējš pieturētos, jo mums jāizlaužas līdz jūrai.

Vējš pieturējās, tas pat vēl pieņēmās spēkā un pūta no zieme­ļiem. Bet, ak — gara un briesmu pilna bija šī diena! Stundu pēc stundas viņi traucās lejup pa upi, kas kļuva arvien platāka, — ga­rām ciematiem, kur ļaužu pūlīši, ieraudzījuši kuģi, vicināja ieročus, garām tuksnesīgiem purvājiem, zemienēm un priežu klātiem krastiem.

Kad viņi sasniedza Bonansu, saule jau bija noslīdējusi zemu, un, kad aiz muguras palika Sanlukara, tā tuvojās rietam. Priekšā, platajā upes deltā, kur balti viļņi gāzās pār šaurajiem sanesu sēk­ļiem, parādījās divas lielas galeras, kas acīmredzot gribēja no­griezt viņiem ceļu. Tās bija ļoti ātras galeras, un šķita, ka izglāb­ties nav iespējams.

Margaretai un Kastelam vēlēja noiet apakšējā kajītē, komandas vīri ieņēma savas vietas, un Pīters stīviem locekļiem aizlīda uz kuģa pakaļgalu, kur nelokāmais Smits stāvēja pie stūres rata, ne­ļaudams nevienam citam tam pieskarties. Kapteinis palūkojās de­besīs, palūkojās uz krastu un atklāto jūru aiz sēkļiem. Tad viņš pavēlēja uzvilkt visas buras un drūmi pablenza uz abām galerām, kas kā dzinējsuņi meža stigā uzglūnēja viņiem, turēdamās šaurajā kanālā starp sēkļu mutuļojošajām bangām, caur kurām neviens kuģis nevarēja izbraukt.

—   Ko jūs darīsiet? — Pīters jautāja.

—  Master Pīter, — Smits caur zobiem atbildēja, — kad jūs va­kar cīnījāties ar to spānieti^ es nejautāju, ko jās darīsiet. Turiet muti un ļaujiet man darīt savu darbu!

«Margareta» bija ātrs kuģis, bet nekad vēl tā nebija traukusies tādā ātrumā. Aizmugurē gaudoja vējš, kas tagad jau bija pārvēr­ties īstā aukā. Resnie masti liecās kā makšķeru kāti, takelāža čīkstēja un stenēja zem vēja izspīlēto buru smaguma, kreisā borta treliņi slīdēja gandrīz pa pašu ūdens virsu, tā ka Pīters bija spiests nogulties zemē uz klāja, jo nostāvēt nebija iespējams, un vēroja, kā ūdens nesas garām trīs pēdu attālumā no viņa.

Galeras iegriezās tieši «Margaretas» ceļā. Pusjūdzi priekšā tās nostājās purnu pret purnu, labi zinot, ka neviens kuģis nevar tikt pāri bangās putojošajam seklumam, un gaidīja brīdi, kad «Marga­reta», neredzēdama citas izejas, samazinās ātrumu, lai tad abor- dētu šo angļu burinieku un apkautu tā nelielo apkalpi. Smits iz­kliedza kādu komandu savam palīgam, un tūlīt pat, sārti atvizē­dams norietošās saules staros, grotmasta galā uzvijas Anglijas karogs. To ieraugot, jūrnieki skaļi uzgavilēja. Smits nokliedza nā­kamo komandu, un tika pacelts pēdējais klīvers. Tagad kreisais borts brīžam pavisam ienira ūdeni, un Pīters juta, ka saļais ūdens apsvilina viņa nobrāzto muguru.

Tā kuģis «Margareta» samazināja ātrumu, un tā tas padevas Spānijas lielajām galerām!

Galeru kapteiņi netaisījās griezt ceļu. Viņi nevarēja saprast, vai šis svešzemnieks ir traks vai arī galīgi nezina upes farvateru. Viņš taču uzskries sēklī un pazudinās kuģi ar visiem cilvēkiem. Spānieši nekustējās ne no vietas un gaidīja, kad tiks nolaists šis koši plandošais karogs un izspīlētās buras, bet Smits pat nedomāja to darīt. Kā saniknots vērsis «Margareta» nesās tieši virsū galerām. Kad tā bija vairs tikai kādas ceturtdaļjūdzes attālumā un jopro­jām nemainīja kursu, galeru kapteiņi beidzot saprata, ka angļi netaisās noiet dibenā vieni. Kā vērsis ar aizmiegtām acīm «Mar­gareta» negantā ātrumā drāzās taisni uz priekšu.

Uz galerām sacēlās uztraukums, atskanēja svilpes, kliedzieni, uzraugi metās lejā un sāka pātagot vergus, paceltie airi, atmirdzē­dami sarkani norietošās saules staros, šāvās lejup, ar mežonīgu sparu šķeļot ūdeni. Galeru priekšgali atvirzījās viens no otra un attālinājās — piecas pēdas, desmit pēdu, varbūt divpadsmit pēdu. Un tad tieši pa šo šauro brīvā ūdens joslu kā lingas sviests akmens, kā loka raidīta bulta izdrāzās cauri vēja spārniem nestā «Mar­gareta».

Kas notika? Jautājiet to Sanlukaras zvejniekiem un Bonansas pirātiem, kuri paaudžu paaudzēs stāsta šo notikumu. Lielie airi salūza kā niedres, vergi no trieciena sakrita kaudzē, savainoti un sadauzīti, kreisās puses galeras augsto klāju «Margaretas» stip­rās rājas noplēsa nost kā papīra skrandas, no otras galeras sā­niem uzvērpās gaisā skaidu mutulis, un «Margareta» izlauzās cauri.