DAIĻĀ MARGARETA

—  Pilnīgi droši nekas nav zināms, — Inesa atbildēja, atsegdama smaidošās, sārtās lūpas. — Tai vecajā mauru pilī un citās inkvi­zīcijas mītnēs ir tik daudz pazemes cietumu, ka nav iespējams iz­sekot visu tur ieslodzīto likteņiem, lai cik laba būtu informācija. Zinu vienīgi to, ka viņam, nabaga vīram, iznāca gaužas nepatikša­nas Džona Kastela izbēgšanas dēļ. Aizdomas radīja viņa izturē­šanās procesijas laikā, ko kapteinis droši vien atceras, — Ineša norādīja uz Smitu. — Turklāt cilvēkiem, kas ieņem tādus amatus, ir bīstami apmeklēt ebreju mājokļus un rakstīt neapdomīgas vēstuIes — nē, runa nav par to vienu, jums zināmo, es turēju vārdu, bet vēlāk viņš rakstīja citas, kurās lūdza to atdot, un dažas no tām nesasniedza adresātu.

—   Vai viņš ir miris? — vaicāja Pīters.

—   Vēl ļaunāk, man šķiet, — atbildēja Ineša. — Dzīvs aprakts inkvizīcijas mūros.

—   Nabaga velns! — Pīters nodrebēdams sacīja.

—   Jā, — Inesa domīgi noteica, — reti kādam dakterim patīk savas paša zāles.

—   Es domāju, Inesa, — sacīja Pīters, pamādams ar galvu uz Betijas pusi, — ka marķīzs Morelja vis šeit neieradīsies.

—   Varbūt vienīgi viņa gars, don Pīter, pats jau nu ne.

—   Tātad viņš patiešām ir miris? Kas viņu nogalināja?

—   Smiekli, man šķiet, vai, pareizāk sakot, apsmiekls. Viņš gluži labi atveseļojās no jūsu cirstajām brūcēm un pēc tam, protams, bija spiests turēt karalienes doto solījumu — atzīt šo augstdzimušo dāmu, agrāko Betiju, par savu marķīzi. Viņš nevarēja citādi, pēc tam kad Betija bija viņu jums atkarojusi ar jūsu paša zobenu un izglābusi no nāves. Bet viņam to mūžīgi atgādināja. Ielās par šo notikumu dziedāja dziesmiņas, Moreljam mēdza jautāt, kā klājoties viņa krustmātei Isabellai, kas viņa vārdā devusi solījumu un zvē­restu, vai marķīze vēl kādreiz lauzusi šķēpus, aizstāvēdama savu vīru, un tā joprojām.

—  Nabaga cilvēks! — Pīters sacīja ar dziļu līdzjūtību. — Kāds nežēlīgs liktenis! Man labāk vajadzēja viņu nogalināt.

—   Noteikti. Tikai nesakiet to godājamajai Betijai, kas domā, ka viņam bijusi ļoti laimīga ģimenes dzīve viņas pavēnī. Morelja pa­tiešām tā cieta, ka pat man, lai kā es viņu ienīdu, sametās viņa žēl. Padomājiet tikai! Viens no lepnākajiem cilvēkiem Spānijā, drošsir­dības iemiesojums, karaļa brāļadēls, baznīcas balsts, viņu majes­tāšu sūtnis pie mauriem un pilnvarotais slepenās lietās pēkšņi kļu­vis par izsmiekla objektu rupjajam pūlim, jā, un augstmaņiem arī!

—   Augstmaņiem? Kuriem tad?

—   Gandrīz visiem, jo pati karaliene rādīja paraugu. Nesaprotu, kāpēc gan viņa Morelju tā ienīda, — Ineša piebilda, vērīgi palū­kodamās Pīterā, tad, atbildes nesagaidījusi, turpināja: — Isabella rīkojās ļoti viltīgi, arvien publiski parādīja Betijai vislielāko godu, aicināja viņu savā tuvumā, tērzēja ar viņu, jūsmoja par marķīzes anglisko skaistumu un tā joprojām. Un, ko darīja viņas majestāte, to darīja visi citi, līdz mana eksaltētā kundze gandrīz pazaudēja galvu aiz lepnības un slavas. Bet marķīzs saslima un pēc Grana- das ieņemšanas devās turp, lai dzīvotu klusībā. Betija viņu pava­dīja, jo bija laba sieva, un iekrāja daudz naudas. Pirms gada viņa Morelju paglabāja — viņš ilgi vārga — un uzcēla tam brīnišķīgu kapa pieminekli, kas vēl nav gluži pabeigts. Tas ir viss. Tagad viņa atvedusi savu puisēnu, jauno marķīzu, uz Angliju, lai pavadītu te gadu vai divus, jo viņas mīlošā sirds ilgojās redzēt jūs visus. Tur­klāt viņa sprieda, ka dēla dēļ būtu labi uz kādu laiku aizceļot no Spānijas. Es pēc Moreljas nāves kļuvu par marķīzes labo roku — esmu viņas sekretāre, galvenā ziņu piegādātāja un visādi noderīga persona, kam maksā labu algu.

—  Cik saprotu, jūs neesat apprecējusies? — Pīters jautāja.

—   Nē, — atbildēja Inesa. — Man savos jaunības gados nācies tik daudz ciest vīriešu dēļ, ka, šķiet, ar to pilnīgi pietiek. Vai ari varbūt, — viņa turpināja, ar savām maigajām, mirdzošajām acīm paveroties Pīterā, — ir bijis kāds, kas man tā paticis, ka nespēju …

Inesa aprāvās pusvārdā, jo viņi jau bija pārgājuši pāri paceļa­majam tiltam un nonākuši vecās pils priekšā. Grezni tērptā Betija un daiļā Margareta kopā ar pārējiem, mundri sarunājoties, pa pla­tajām durvīm iegāja plašajā vestibilā. Ineša ielūkojās tajā un re­dzēja, ka kāpņu galā gluži kā sargs stāv zobena caururbtais bal­tais bruņinieka tērps ar pāršķeltu vairogu, ko rotā zelta piekūns, — Isabellas dāvana Pīteram —, kurā viņš cīnījās ar marķīzu Morelju un uzvarēja to. Tad Ineša atgriezās pagalmā un vērtējoši apska­tīja māju.