DAIĻĀ MARGARETA

Kad Džons Kastels beidzot devās pie miera, Pīters jau sen bija nomodā. Patiesību sakot, viņš šonakt gandrīz nemaz nebija gulējis. Kā gan viņš būtu varējis gulēt, ja vienā pašā naktī no saules rieta līdz saules lēktam viņa liktenis bija tik brīnumaini izmainījies. Vēl vakar viņš bija tikai tirgotāja palīgs — kāda nožēlojama nodarbo­šanās cilvēkam, kas radis pie ieročiem un pratis tos godam nēsāt! Šodien viņš bija kļuvis atkal par džentlmeni un atguvis savas dzim­tas plašos īpašumus, kas paaudžu paaudzēm piederējuši viņa sen­čiem. Vakar viņš bija bezcerīgs mīlētājs, jo sirds dziļumos neticēja, ka bagātais Džons Kastels atļaus viņam, nabaga jauneklim, bildi­nāt savu meitu, vienu no daiļākajām un bagātākajām jaunavām Lon­donā. Reiz Pīters bija lūdzis viņa atļauju un, kā jau varēja sagai­dīt, saņēmis atteikumu, un kopš tā laika, būdams ļoti godprātīgs, nebija pateicis Margaretai neviena maiga vārda, ne arī ļāvis no­prast savas jūtas ar rokas spiedienu, acu skatienu vai nopūtu. To­mēr dažbrīd viņam bija licies, ka Margaretai nepavisam nebūtu nepatīkami, ja viņš to darītu, ka viņa brīnās par Pītera atturību un jūtas pat mazliet aizskarta. Un tagad izrādījās, ka arī Marga­retas tēvs brīnās par viņa izturēšanos. Dīvaina alga par kriet­numu!

Pīters mīlēja Margaretu ar visu sirdi, dvēseli un miesu. Jau kopš tām dienām, kad, zēns būdams, bija rotaļājies ar savu mazo radi­nieci, viņš mīlēja vienīgi viņu. Neviena cita sieviete Pīteram ne­eksistēja. Margareta bija viņa domu valdniece dienā un sapņu tēls naktī, viņa cerība un mūžīgā zvaigzne. Debesis viņš iztēlojās kā laimes valstību, kur būs mūžam kopā ar Margaretu, un šī pasaule bez Margaretas viņam likās kā elle. Tieši tādēļ Pīters bija palicis Kastela mājā un padevīgi liecis lepno kaklu šā tirgotāja jūgā, pa­klausījis pavēles un uzklausījis tirgoņu un augstmanīgu pircēju rupjās valodas, rakstījis rēķinus un kaulējies par cenām, un darījis to visu bez kurnēšanas, kaut gan nereti jutis krūtīs briestam sma­cējošu riebumu pret šādu dzīvi. Patiešām, tikai Margaretas dēļ viņš vispār bija uz šejieni atnācis. Ja nebūtu šīs mīlestības, viņš būtu aizgājis tāltālumā un ar savu plato zobenu izcirtis ceļu uz slavu un laimi vai arī izracis sev kapu. Atrazdamies šeit, Pīters vismaz varēja būt Margaretas tuvumā, varēja rītos un vakaros pie­skarties viņas rokai, redzēt gaismu zaigojam viņas daiļajās acīs un dažbrīd, kad tā noliecās pār viņu, sajust uz saviem matiem viņas elpu. Bet nu šīs šķīstīšanas mokas bija galā un līksmības vārti pie­peši atvērušies.

Bet ja nu Margareta kā eņģelis ar ugunīgu zobenu nostāsies ceļā un neļaus viņam ieiet paradīzē? Sī doma lika Pīteram nodre­bēt. Nu, ja tā, tad tam tā arī jānotiek. Viņš necentīsies uzspiest Margaretai savu gribu un nesauks palīgos viņas tēvu. Viņš darīs visu, lai viņu iegūtu, bet, ja tas neizdosies, novēlēs viņai laimi un atkāpsies.

Nespēdams ilgāk palikt gultā, Pīters piecēlās un apģērbās, kaut gan gaisma vēl tikko svīda. Pie atvērtā loga viņš noskaitīja lūg­šanu, pateikdamies dievam par žēlsirdību un izlūgdamies viņa svē­tību šai savas dzīves lielajā brīdī. Drīz uzlēca saule, un Pīteru, kas bija dzimis uz laukiem un ienīda pilsētu, piepeši pārņēma karstas ilgas atrasties vienatnē lauku klusumā, kur biedros ir tikai koki, putni un debesis. Bet šeit Londonā, lai kur viņš ietu, visur būtu jāsastop cilvēki, turklāt viņš atcerējās, ka patlaban nedrīkst bez apsardzības klaiņot pa ielām, jo spānieši var viņam uzglūnēt un ne­gaidīti uzbrukt. Tad Pīters iedomājās dārzu un nolēma kādu brīdi pastaigāties tur.

Viņš nokāpa lejā pa platajām ozolkoka kāpnēm un, atbultējis durvis, izgāja dārzā. Tas nebija sevišķi labi kopts, taču Londonas apstākļiem krietni liels, apmēram akru platībā, ar celiņiem un augstu mūra žogu visapkārt. Dārza dziļumā auga vecu gobu pu­duris, un zem tām atradās sols, ko no mājas nevarēja redzēt. Va­sarā tas bija Margaretas iecienīts stūrītis, jo arī viņa mīlēja dabu un zemi ar tās dāsnajām veltēm. Sis dārzs viņai sagādāja patiesu prieku, un puķes, kas tur auga, lielākoties bija viņas pašas stādī­tas — prīmulas, sniegpulkstenītes, vijolītes un koku paēnā lielas briežu papardes.

Kādu brīdi Pīters staigāja šurpu turpu pa galveno celiņu, un sagadījās tā, ka Margareta, kas arī bija piecēlusies agri un gulējusi ne visai labi, ieraudzīja viņu pa savas istabas logu. Viņa nobrī­nījās, ko gan Pīters dara dārzā šai rīta stundā un kāpēc apģērbies svētdienas drānās, bet tad iedomājās, ka varbūt viņa darbdienas drēbes vakardienas cīniņā ir saplēstas vai notraipītas. Meitene at­

cerējās, cik drosmīgi Pīters bija izturējies, un viņas acu priekšā atkal uzausa šī aina: spēcīgās rokas sagrābj plecīgo, sarkanma­taino nekauņu un nosviež gar zemi, tad pazib spožs tērauda asme- nis, Pīters ar nūju to atvaira un zveļ uzbrucējam, tas tenteriski nogāžas zemē un ar vienu sitienu ir pagalam.