DAIĻĀ MARGARETA

Jā, viņas brālēns Pīters. Broums patiešam bija īstens vīrietis, kaut arī dažā ziņā dīvains. Un, iedomājusies to, kas viņai Pīterā nepatika, Margareta paraustīja savus baltos plecus, nosarka un uzmeta lūpu. Tas spānietis vienā stundā tika pateicis viņai vairāk laipnību nekā Pīters divu gadu laikā; turklāt viņš bija glīts un iz­skatījās dižciltīgs. Taču spānietis bija spānietis un citi vīrieši — kā jau vīrieši, turpretī Pīters bija Pīters, pavisam citāds cilvēks, kas par sievietēm interesējās ne vairāk kā par tirdzniecību.

Bet, ja ne sievietes, ne tirdzniecība viņu neinteresēja, kāpēc gan viņš bija palicis šeit? Lai sakrātu bagātību? Tas Margaretai šķita neticami, jo arī šāda tieksme Pīterā nebija manīta. Viņa netika nekādā skaidrībā. Viņai tomēr gribējās ielūkoties Pītera sirds dzi­ļumos, lai redzētu, kas tur slēpjas, jo nevienam cilvēkam nav tie­sību kā neatminētai mīklai dzīvot līdzās mīlošai māsīcai. Jā, kādu dienu viņa to izdarīs, lai tas maksātu ko maksādams.

Tad Margareta atcerējās, ka vakar vakarā netika pateikusies Pī­teram par viņa drosmīgo rīcību un, mājup nākot, vēl aizsteidzās pa priekšu un pameta viņu divatā ar Betiju. Cik varēja noprast pēc tā, ko runāja spridzīgā māsīca, kad palīdzēja Margaretai'izģērbties, šis kopīgais gājiens ne vienam, ne otram nebija sagādājis prieku. Jo Betija, kā te būtu vietā piezīmēt, turēja ļaunu prātu uz Pīteru, tāpēc ka viņš to reiz bija nosaucis par skaistu, aušīgu muļķi, kas pārāk daudz domā par vīriešiem, bet pārāk maz par saviem pienā­kumiem. Iedomājusies, ka vēlāk, kad būs sākušies dienas darbi, diez vai radīsies izdevība sastapt Pīteru, Margareta nolēma noiet tagad lejā, pateikties viņam un pamēģināt viņu piespiest reizi par visām reizēm atklāti izrunāties.

Margareta aplika savu kažokādām rotāto apmetni, uzvilka ka­puci pār galvu, jo aprīļa rīts bija vēss, un devās uz dārzu. Kad viņa tur nonāca, Pīters vairs nekur nebija redzams. Margareta pārmeta sev, ka sadomājusi tik agri nokāpt lejā mitrajā dārzā, un dzīrās jau atgriezties mājā, bet tad iedomājās, cik muļķīgi tas izskatītos, ja gadījumā kāds viņu būtu redzējis, un sāka soļot pa celiņu, izlik­damās meklējam vijolītes, taču nevienu neatrada. Tā viņa nonāca līdz lielajām gobām un, pacēlusi acis, starp to vecajiem stumbriem ieraudzīja Pīteru. Tagad viņa saprata, kāpēc nebija varējusi atrast vijolītes. Pīters tās visas bija noplūcis un tagad neveikli darbojās, pūlēdamies ar zāles stiebru sasiet sīkos ziediņus un dažas lapas mazā pušķi. Kreisajā rokā viņš turēja vijolītes, labajā zāles stiebra vienu galu un, tā kā pietrūka pirkstu, ar ko satvert tā otro galu, mēģināja izpalīdzēties ar zobiem. Patlaban viņš savilka trauslo saiti, bet tā pārtrūka, vijolītes izkaisīiās pa zemi, un Pīters izgrūda dažus tādus vārdus, ko nedrīkstētu laist pār lūpām pat vienatnē.

— Es zināju, ka jūs to pārrausiet, taču nedomāju, ka šāda nieka dēļ zaudēsiet savaldīšanos, — Margareta sacīja.

Pīters, kas atradās koku ēnā, pacēla galvu un ieraudzīja viņu — saules apspīdētu, svaigu un burvīgu kā pats pavasaris.

Margareta pavisam nopietna, it kā bargi pārmezdama, šūpoja galvu, no kuras kapuce bija noslīdējusi, bet uz viņas lūpām rotājās smaids un acīs dzirkstīja smiekli. Ak, cik viņa bija skaista! Veroties viņā, Pītera sirds pamira. Tad, atcerējies, ko nupat tika izteicis un ko masters Kastels vakarnakt bija piekodinājis, viņš tik tumši pietvīka, ka Margaretas vaigi nosārta aiz līdzjūtības. Tas bija mu|ķīgi, bet viņa nekā nevarēja izdarīt, jo šorīt Pīteram piemita kaut kas dīvains, tāds, kas lika sarkt gribot negribot.

—   Kam jūs plūcat šīs vijolītes rīta agrumā? — Margareta vai­cāja. — Jums gan labāk šobrīd vajadzēja aizlūgt par tā skota dvēseli.

—   Kas man daļas gar viņa dvēseli, — Pīters īdzīgi atbildēja. — Ja šim lopam tāda bija, lai viņš pats par to bēdā. Bet vijolītes es salasīju … jums.

Margareta iepleta acis. Tas nebija Pītera paradums — dāvāt viņai ziedus. Laikam tāpēc viņš izskatījās tik savāds.

—   Tad es jums palīdzēšu tās sasiet. Vai zināt, kāpēc es esmu augšā tik agri? Jūsu dēļ. Es vakar izturējos nelāgi, jo biju saskai­tusies par to, ka jūs negribējāt ļaut man paskatīties uz karali. Es arī nepateicos jums, drosmīgais Pīter, kaut gan savā sirdī jutu dziļu pateicību. Vai jūs zināt, ka tajā brīdī, kad stāvējāt tur angļu vidū ar zobenu rokā, jūs izskatījāties ļoti cēls? Iznāciet saulītē, es gribu jums pienācīgi pateikties!

Aiz uztraukuma Pīters izlaida no rokām pārējos ziediņus. Tad, pēkšņi kaut ko iedomājies, atbildēja:

—   Redziet, es netieku. Ja jūs patiešām esat pateicīga, kaut gan nav par ko, nāciet šurp un palīdziet man salasīt vijolītes. Tīrā so­dība ar to īsajiem kātiņiem!