DAIĻĀ MARGARETA

Margareta mirkli vilcinājās, tad lēnām piegāja tuvāk, noliecās un sāka pa vienai uzlasīt sīkās puķītes. Pīters bija tās izkaisījis , plašā lokā, tāpēc sākumā viņi atradās pa gabaliņu viens no otra, bet ar katru paceltu ziediņu atstatums saruka, un, kad zemē bija palikusi vairs tikai viena vijolīte, viņu rokas, sniedzoties pēc tās, sastapās. Margareta satvēra vijolīti, un Pīters satvēra Margaretas pirkstus. Tā saķērušies, viņi atliecās taisni, un šajā brīdī viņu sejas bija ļoti tuvu kopā. Margaretas brīnišķīgās acis bija tik burvīgas, un Pītera skatienā iekvēlojās uguns. Mirkli abi vērās viens otrā, tad piepeši viņš noskūpstīja viņu uz lūpām.

IV nodaļa MĪLĒTĀJI

—   Pīter! — Margareta izdvesa. — Piter.. .

Bet Pīters nebilda ne vārda, vienīgi viņa pietvīkusi seja pēkšņi nobāla un zobena cirstā rēta pār vaigu iezīmējās kā sarkana svītra uz balta audekla.

—        Pīter! — Margareta atkārtoja, mēģinādama atbrīvot roku, ko viņš vēl arvien turēja savējā. — Ko jūs izdarījāt?!

—       Šķiet, jūs to zināt, kādēļ man jums vēl jāpaskaidro? — viņš nomurmināja.

—       Tātad tā nebija nejaušība? Jūs patiešām tā gribējāt un ne­kaunaties par to?

—   Ja tā bija nejaušība, ceru tādas piedzīvot vēl.

—   Pīter, ļaujiet man iet! Es tūlīt pateikšu tēvam.

Viņa seja atdzīvojās.

—       Katrā zinā pasakiet! Viņš nedusmosies. Viņš pats man teica, lai…

—        Pīter, kā jūs uzdrīkstaties vēl melot šādā brīdī… šādā brīdī, kad … Vai jūs gribat sacīt, ka mans tēvs lika jums mani noskūp­stīt un vēl pulksten sešos no rīta?

—       Par skūpstīšanu viņš neteica nekā, bet, manuprāt, domāja ari to. Viņš teica, ka es drīkstot jūs bildināt.

—       Tas ir pavisam kas cits, — atbildēja Margareta. — Ja jūs būtu mani bildinājis un pēc ilgām pārdomām es būtu teikusi «jā», ko gan es, protams, nedarītu, tad varbūt pirms salaulāšanās jūs drīkstētu … Pīter, jūs esat sācis pilnīgi ačgārni, un tas ir nekau­nīgi un negodīgi no jūsu puses, tādēļ es vairs nekad ar jums ne­runāšu!

—       Tad man katrā ziņā jārunā ar jums, kamēr vēl ir izdevība, — apņēmīgi sacīja Pīters. — Nē, jūs neaiziesiet, iekams nebūsiet mani uzklausījusi. Margareta, es jau sen mīlu jūs — kopš tiem laikiem, kad jums bija divpadsmit gadu …

—        Tie atkal ir meli, Pīter, vai arī jūs neesat pie pilna prāta. Ja jūs būtu mani mīlējis vienpadsmit gadu, tad būtu to pateicis.

—        Es allaž gribēju, bet jūsu tēvs aizliedza man to darīt. Pirms piecpadsmit mēnešiem es lūdzu viņa atļauju, un šī saruna beidzās ar to, ka es devu godavārdu klusēt.

—       Klusēt — jā, bet solījumu nekā neizrādīt viņš taču nevarēja prasīt.

—   Es domāju, ka tas ir viens un tas pats. Tagad es saprotu, ka esmu bijis muļķis un ar savu vilcināšanos zaudējis visu.

To teikdams, Pīters izskatījās tik satriekts, ka Margareta maz­liet atmaiga.

—   Lai nu kā, — viņa sacīja, — jūs vismaz bijāt godīgs, un tas, protams, mani iepriecina.

—   Nupat jūs pārmetāt man melus … divas reizes. Ja esmu go­dīgs, kā tad varu runāt nepatiesību?

—   Nezinu. Nelieciet man minēt mīklas. Ļaujiet man iet un mēģi­niet to visu aizmirst.

—   Nē. Vispirms dodiet man skaidru atbildi. Vai jūs kļūsiet mana sieva, Margaret? Ja ne, tad jums nevajadzēs iet, jo aiziešu es un vairāk jūs neapgrūtināšu. Jūs pazīstat mani un zināt par mani visu, tādēļ es netērēšu lieki vārdus un teikšu tikai vienu: kaut arī jūs varētu izvēlēties no daudziem un apprecēt smalkāku vīru, jūs neatradīsiet tādu, kas jūs mīlētu un godātu vairāk nekā es. Es zinu,'jūs esat ļoti skaista un ļoti bagāta, bet man nav ne skais­tuma, ne mantas. Bieži vien esmu lūdzis debesis, kaut jūs nebūtu tik daiļa un tik bagāta, jo tas dažreiz sagādā ciešanas sievietēm, kas ir godīgas un var dāvāt savu sirdi tikai vienam. Bet tā nu tas ir, un es nekā nespēju grozīt. Un tomēr, lai cik mazas izredzes man trāpīt dūjai, es nolēmu izšaut savu bultu un atbrīvot ceļu nā­kamajam strēlniekam. Vai man ir kaut niecīgākā cerība, Margaret? Pasakiet man un atbrīvojiet mani no šīm mokām, jo es neprotu un neesmu radis tik daudz runāt.

Nu Margareta sāka justies samulsusi, viņas untumainā pašpār­liecība izgaisa.

—   Tā neklājas, — viņa nomurmināja, — un es negribu … Es runāšu ar tēvu. Viņš jums dos atbildi.

—   Nevajag viņu traucēt, Margaret. Viņš to ir jau devis. Jūsu tēvs ļoti vēlas, lai mēs apprecētos, jo ir nolēmis pamest tirdznie­cību un dzīvot kopā ar mums Dedemas ielejā Eseksā, kur ir atpir­cis visas mana tēva zemes.

—  Šorīt jums ir daudz dīvainu jaunumu, Pīter.

—   Jā, Margaret, mūsu dzīves rats, kas ripoja tik lēni, šodien griežas visai strauji, jo dievs ir uzšāvis ar pātagu mūsu likteņa zirgiem un tie sākuši aulēkšot, tikai es nezinu, uz kurieni. Vai tiem būs traukties blakus vai šķirti? Tas jāpasaka jums.

—   Pīter, — Margareta bilda, — vai jūs nedotu man mazliet laika?

—   Jā, Margaret, veselas desmit minūtes un, ja jūs teiksiet «nē», tad visu jūsu dzīvi, jo es tūliņ sakravāšu savu mantu lādi un do­šos projām. Lai domā, ka esmu nobijies no apcietināšanas sakarā ar tā zaldāta nāvi.