DAIĻĀ MARGARETA

—   Tiešām? Kā jūs to zināt? Es nekāda kambarīša neredzēju.

—       Vienreiz es izdzirdēju balsi aiz gobelēna un, pacēlusi to, ieraudzīju vaļā atstātas bīdāmās durvis un masteru Kastelu nome­tušos ceļos pie galda skaļi skaitām lūgšanas.

—   Cik dīvaini! Un kas bija uz tā galda?

—       Tikai tāda ērmota koka kaste kā maza mājiņa, divi svečturi un daži pergamenta ruļļi. Vai, senjor, es aizmirsu! Es apsolīju masteram Kastelam nevienam nekā par to neteikt. Viņš toreiz pa­griezās, ieraudzīja mani un metās man pretī kā sargsuns no savas būdas. Senjor, jūs taču neteiksiet viņam, ka es izpļāpājos?

—       Nekādā ziņā! Jūsu labā kunga slepenais kambarītis man ne­interesē. Bet es gribu zināt kaut ko citu. Kāpēc jūsu daiļā māsīca nav apprecējusies? Vai viņai nav pielūdzēju?

—       Pielūdzēju viņai, senjor, ir vai cik, bet viņa tos visus noraida. Laikam prāts nenesas uz precēšanos.

—       Varbūt viņa ir iemīlējusies savā brālēnā, šajā garkājainajā masterā Broumā ar stiprajām rokām un cieto pauri?

—      Ak, nē, senjor, nedomāju vis. Pīters ir pārāk drūms un kluss, lai viņā varētu iemīlēties.

—       Piekrītu jums, senjora. Bet varbūt viņš ir iemīlējies Marga- retā?

Betija papurināja galvu un atbildēja:

—        Pīters Broums vispār neliekas zinis par sievietēm. Vismaz nekad nerunā nedz ar viņām, nedz par viņām.

—       Tas tikai liecina, ka viņš varbūt jo vairāk domā par viņām. Bet galu galā tā nav mūsu darīšana. Taču man ir patīkami dzirdēt, ka starp viņiem nekā nav, jo jūsu kundzei vajadzētu apprecēties ar augstas kārtas cilvēku un kļūt par lielu dāmu, nevis vienkārša tir­gotāja sievu.

—       Jā, senjor. Bet Pīters Broums nav tirgotājs, vismaz pēc izcel­šanās ne. Viņš ir no dižciltīgas dzimtas un būtu sers Pīters Broums, ja viņa tēvs nebūtu karojis aplamā pusē un pārdevis sa­vas zemes. Pīters ir karavīrs, pie tam, kā stāsta, ļoti drošsirdīgs, par ko visi vakar vakarā varēja pārliecināties.

—  Neapšaubāmi, un droši vien viņš ar savu skarbo seju un maz- runību kļūtu par lielu karavadoni, ja būtu tāda izdevība. Bet, sen­jora Betija, sakiet man: kā tas nāk, ka jūs, tik skaista sieviete, — •d'Agilars galanti paklanījās, — arī neesat apprecējusies? Esmu pār­liecināts, ka pielūdzēju jums netrūkst.

Atkal Betija, muļķīte, nosarka aiz prieka par komplimentu.

—   Jums taisnība, senjor, — viņa atbildēja. — Pielūdzēju man ir daudz, bet es esmu tāda pati kā māsīca — viņi man nav pa prā­tam. Kaut arī mans tēvs pazaudēja savu bagātību, es esmu no labas ģimenes, un laikam tāpēc man netīk zemas kārtas cilvēki. Es drīzāk palikšu jaunavās nekā apprecēšu tādu.

—  Jums ir pilnīga taisnība, — d'Agilars iejūtīgi sacīja. — Neap­traipiet savu ciltskoku! Esiet izvēlīga un precieties tikai ar savas kārtas cilvēku. Tik daiļai un valdzinošai sievietei kā jūs tādu līga­vaini atrast nenāksies grūti. — Un viņš ar maigu, sajūsmas pilnu skatienu ielūkojās Betijas lielajās acīs.

Tā kā viņi tagad atradās tīrumu vidū un tikai retumis sastapa kādu cilvēku, šis maigums sāka izpausties tik aktīvi, ka Betija, kas ar visu savu patikšanas kāri tomēr bija lepna un godīga, atrada par prātīgāku griezties atpakaļ uz mājām. Neklausīdamās d'Agi- lara iebildumos, viņa to atstāja un aizsteidzās, juzdamās kā septī­tajās debesīs.

«Cik brīnišķīgs un skaists ir šis ārzemju džentlmenis,» viņa pie sevis domāja, «patiešām cēls kavalieris, un droši vien viņš no tiesas ir sajūsmināts par mani…» Kāpēc gan tā nevarētu būt? Vai tad netika dzirdēts par tādiem gadījumiem? Daža laba bagāta lēdija, ko Betija pazina, nebija uz pusi tik skaista un tik augst- •dzimusi kā viņa un būtu šim senjoram mazāk piemērota sieva … ja vien, — šī doma viņu mazliet atvēsināja, — ja vien viņš jau nebija precējies.

Tādējādi, kā redzēsim, d'Agilars visai ātri guva pirmos panāku­mus, sākot īstenot savu plānu, kas viņam bija ienācis prātā tikai pirms dažām stundām. Betija bija jau pa pusei viņā iemīlējusies. Taču d'Agilars nejuta ne mazāko vēlēšanos iekarot šās skaistās, bet dumjās sievietes sirdi, viņš Betijā saskatīja tikai noderīgu ieroci, pakāpienu, kas dotu iespēju piekļūt tuvāk Margaretai.