DAIĻĀ MARGARETA

—   Pēc linaudekla jaunajiem palagiem, bet tas vēl nebija saga­tavots, — viņa aši attrauca.

—  Tirgotājs tev ir licis ilgi gaidīt, — Kastels mierīgi piezīmēja. — Vai tu kādu sastapi?

—   Tikai pretimnācējus uz ceļa.

—   Es vairāk neko nejautāšu, lai neliktu tev melot un uzņemties uz sirdsapziņas grēku, — bargi sacīja Kastels. — Skuķi, cik tālu tu aizgāji ar senjoru d'Agilaru un kas tev ar viņu bija runājams?

Nu Betija saprata, ka ir redzēta kopā ar spānieti un liegties nav nozīmes.

—  Tikai mazu gabaliņu, — viņa atbildēja, — un vienīgi tāpēc, ka senjors lūdza, lai es parādot ceļu.

—   Klausies, Betij, — Kastels turpināja, neievērodams viņas tais- nošanos, — tu esi pietiekami veca, lai prastu pati sevi pasargāt, un tādēļ es nesaku nekā par tavām pastaigām ar kavalieriem, kam nekas labs nevar būt padomā. Bet iegaumē: neviens, kas dzīvo manā mājā, — viņš cieši uzlūkoja Betiju, — nedrīkst pīties ar spā­niešiem. Ja tevi vēlreiz redzēs divatā ar šo senjoru, tai pašā stundā es tevi padzīšu un tu nekad vairs nepārkāpsi mana nama slieksni. Nē, es nekā negribu dzirdēt! Paņem savas brokastis un ej paēd kaut kur citur!

Betija aizgāja, tikko valdīdama asaras, bet ļoti sadusmota, jo pēc dabas bija skarba un iecirtīga. Margareta, kas ļoti mīlēja savu mā­sīcu, gribēja iebilst kādu vārdu tās labā, bet tēvs viņai neļāva runāt.

—   Nieki! — viņš sacīja. — Es Betiju pazīstu. Viņa ir iedomīga kā pāvs un, apzinādamās savu labo izcelšanos un glīto ārieni, par katru cenu grib dabūt augstas kārtas vīru. Sis spānietis izmanto viņas vājību savos nolūkos — varu derēt, ļaunprātīgos, — un, ja ļausim viņai vaļu, mums visiem var klāties ļoti bēdīgi. Bet pietiek par Betiju Dīnu! Man jāķeras pie darba.

—   Ser, — tagad pirmoreiz ierunājās Pīters, — mums ir kaut kas svarīgs jums sakāms.

—   Svarīgs? — Kastels bažīgi pacēla skatienu. — Labi, runājiet! Nē, šeit nav piemērota vieta. Man tā vien šķiet, ka šīm sienām ir ausis. Sekojiet man! — Viņš devās uz veco kapelu un, kad visi bija tur iegājuši, aizbultēja durvis. — Nu, ko jūs gribējāt teikt?

—   Ser, — Pīters sacīja, nostājies viņa priekšā, — tā kā jūs bei­dzot man atļāvāt, es šorīt bildināju jūsu meitu.

—   Lai nu kā, bet laiku tu nezaudē, dārgais Pīter. Kad tu paspēji to izdarīt? Gandrīz jādomā, ka būsi viņu uzcēlis no miega un bil­dinājis, aiz durvīm stāvēdams. Nu, labi, labi, tu jau allaž esi bijis cilvēks, kas rīkojas, nevis gari runā. Un ko tad saka mana Mar­gareta?

—   Pirms stundas viņa teica, ka esot ar mieru, — atbildēja Pīters.

—   Arī piesardzīgs tu esi, — Kastels .pasmaidīdams sacīja, — un paturi prātā, ka sievietes ir nepastāvīgas un stundas laikā var mainīt savas domas. Ko tu saki tagad, Margaret, pēc tik ilgām pārdomām?

—   To, ka es esmu dusmīga uz Pīteru, — atbildēja Margareta, piecirzdama mazo kājiņu. — Ja viņš neuzticas man vienu stundu, kā tad varēs uzticēties visu mūžu?

—   Nē, Margaret, jūs mani nesapratāt pareizi, — Pīters iebilda. — Es tikai negribēju jūs saistīt, ja gadījumā …

—   Tagad jūs atkal sakāt to pašu, — Margareta ērcīgi un reizē uzjautrināti viņu pārtrauca. — Ja vēl trešo reizi to dzirdēšu, turēšu jūs pie vārda.

—   Šķiet, būs labāk, ja es klusēšu. Runājiet jūs! — Pīters pa­zemīgi sacīja.

—   Jā, jo jūs patiešām esat meistars klusēšanā, to es zinu un kā vel! — Margareta atbildēja, atcerēdamās gaidās pavadītos ilgos mēnešus un gadus. — Labi, es runāšu jūsu vietā. Tēvs, Pīters teica taisnību: es esmu ar mieru viņu precēt, kaut arī tad būs jāiestājas Klusētāju brāļu ordenī. Jā, es esmu ar mieru, bet ne jau tādēļ, ka to vēlas viņš, kam ir tik daudz trūkumu, es pati to vēlos, jo tā nu ir gadījies, ka mīlu viņu, — un Margareta mīļi pasmaidīja.

—   Nesmejies par tādām lietām, Margaret!

—   Kāpēc ne, tēvs? Pīteram pietiek nopietnības par mums abiem. Paskaties uz viņu! Smiesimies, kamēr vēl varam, jo kas zina, kad sāks birt asaras.

—   Labi teikts, — Kastels nopūzdamies sacīja. — Tātad jūs abi esat solījušies viens otram. Es, mani bērni, par to ļoti priecājos, jo, kā Margareta sacīja, kas zina, kad sāks birt asaras, bet nu jūs va­rēsiet viens otram tās noslaucīt. Ņem viņas roku savējā, Pīter, un zvēriet pie krucifiksa, šā jūsu ticības "simbola, — Pīters uzmeta Kastelam ašu skatienu, bet viņš likās to nemanām, — zvēriet abi: lai notiktu kas notikdams, būdami kopā vai šķirti, saņemot labas vai sliktas vēstis, nabadzībā vai bagātībā, dzīvojot mierā vai vajā­šanas piemeklēti, kārdinājumu brīžos un bargā nestundā, visos priekos un bēdās, kas nāktu pār jums šai rūgtajā un saldajā pa­saulē, jūs paliksiet uzticīgi savam derību solījumam, kamēr tiksiet salaulāti, un pēc laulībām būsiet uzticīgi viens otram, kamēr nāve jūs šķirs.