DAIĻĀ MARGARETA

—   Jūs, jaunie ļaudis, vēl tik maz zinādami par pasaules šaus­mām, pārmetat man ar saltiem skatieniem un jo saltākiem vār­diem, — viņš sacīja. — Ja jūs kādreiz nonāktu tādā stāvoklī kā

es, diezin vai jums pietiktu drosmes tik aukstasinīgi skatīties ne­laimei acīs? Kā jūs domājat, kāpēc gan es jums izstāstīju šo no­slēpumu, ko būtu varējis jums neatklāt, kā netiku to atklājis Mar­garetas mātei? Tāpēc, ka ir pienācis laiks sākt izpirkt savu grēku. Jā, es labi zinu, ka mans dievs ir greizsirdīgs dievs un šis grēks nāks pār manu galvu. Man būs par to jāsamaksā pilna cena līdz pēdējai artavai, bet, kad un kā šī rīkste mani trāpīs, to es nezinu. Ej tu, Pīter, vai tu, Margaret, un nosūdzi mani, ja gribi. Jūsu priesteri uzslavēs jūs par šo labo darbu un pavērs jums taisnāku ceļu uz debesīm. Es jūs nevainošu un arī nesamazināšu jūsu bagā­tību ne par vienu vienīgu zelta gabalu.

—   Nerunājiet tādas aplamības, ser! — Pīters sacīja. — Tā ir tikai jūsu un dieva darīšana. Kāda mums gar to daļa, un kas mūs iecēlis par jūsu tiesnesi? Mēs tikai lūgsim dievu, lai izrādītos, ka jūsu bailes bijušas nepamatotas, un lai jūs varētu nodzīvot mierā un godā līdz sava mūža galam.

—   Es pateicos tev par šiem augstsirdīgajiem vārdiem, tie pie­deras tavai dabai, — Kastels lēnīgi sacīja. — Bet ko teiks Mar­gareta?

—   Es, tēvs? — Margareta izmisusi iesaucās. — Ak, man nav nekā ko teikt. Pīteram taisnība. Tā ir jūsu un dieva darīšana. Bet ir sāpīgi, ka man tik drīz jāzaudē savs mīļotais.

Pīters izbrīnījies pavērās viņā.

—  Jāzaudē? — Kastels jautāja. — Kā tā? Ko tad viņš nupat zvērēja?

—   Nav svarīgi, ko viņš zvērēja. Kā es varu lūgt viņu, dižciltīgā un kristīgā ģimenē dzimušu jaunekli, lai prec mani, ja mans tēvs ir ebrejs, kas visu mūžu izlicies pielūdzam Jēzu Kristu, īstenībā to noliegdams.

Nu Pīters pacēla roku.

—   Pietiek šādu runu! — viņš sacīja. — Ja jūsu tēvs būtu kaut vai pats Jūdass, kāda mums abiem par to daļa? Jūs esat mana un es esmu jūsu, kamēr nāve mūs šķirs, un cita cilvēka ticība ne­var ne uz mirkli nostāties starp mums. Ser, mēs pateicamies jums par uzticību, un esiet drošs, ka mēs, zinādami visu patiesību, kaut arī esam apbēdināti, mīlēsim un cienīsim jūs ne mazāk kā līdz šim.

Margareta piecēlās no krēsla, mirkli pavērās tēvā un tad iešņuk­stēdamās pieplaka viņam pie krūtīm.

—   Piedodiet manus rūgtos vārdus, — viņa sacīja. — Es taču nezināju, ka pati esmu pa pusei ebrejiete, un manī ir iepotēts naids

pret šo tautu. Vienalga, kāda ir jūsu ticība, jūs esat un paliekat mans visudārgais tēvs.

—   Kāpēc tad jāraud? — jautāja Kastels, maigi glāstīdams viņas matus.

—   Tāpēc, ka jums draud briesmas, vismaz jūs tā sakāt, un, ja ar jums kas notiktu … ak, ko es tad lai daru?

—   Uzņem to kā dieva gribu un esi drosmīga, tāpat kā es ceru drosmīgi panest šo triecienu, ja tas nāks, — Kastels atbildēja un, noskūpstījis meitu, izgāja no kapelas.

*— Šķiet, ka laime un nelaime iet roku rokā, — sacīja Marga­reta, paceldama acis.

—   Jā, dārgā, tās ir dvīņumāsas. Bet, saņēmuši savu daļu lai­mes, nekurnēsim par nelaimi. Lai sasodīti tie garīdznieki ar visu savu ianātismu, es saku! Kristus gribēja atgriezt ebrejus, nevis iznīcināt. Ēs varu cienīt cilvēku, kas turas pie savas ticības, un arī piedot viņam, jo viņu piespieda liekuļot piederību pie mūsējās. Lū­dziet dievu, lai neviens no mums savā dzīvē nenodara lielāku grēku un lai mēs drīz tiktu salaulāti, varētu dzīvot mierā prom no Lon­donas un dot pajumti jūsu tēvam.

—   Jā … jā, — Margareta atbildēja, tuvodamās Pīteram, un drīz vien viņi viens otra apkampienos aizmirsa savas bailes un šaubas.

Nākamajā — svētdienas — rītā Pīters, Margareta un Betija kopīgi devās uz mesu Svētā Pāvila katedrālē, bet Kastels teicās esam ne* vesels un līdzi negāja. Tagad, kad viņu bija sākusi mocīt sirds­apziņa par tik ilgus gadus dzīvoto divkosīgo dzīvi, viņš nolēma, ja vien būs iespējams izvairīties, vairs neiet kristiešu baznīcā. Tā­dēļ viņš aizbildinājās ar slimību. Pīters un Margareta, zinādami, ka šī slimība mājo sirdī, nekā neteica, taču klusībā bija nobažīju­šies, ko gan tēvs domā darīt, jo vienmēr par slimu izlikties viņš nevarēs, bet neiet baznīcā un nepiedalīties tās ceremonijās nozīmēja tikt izsludinātam par ķeceri.

Pats palikdams mājās, Kastels bez jauno ļaužu ziņas norīkoja viņiem līdz divus spēcīgus kalpus, kam tika pieteikts turēties viņu tuvumā un būt modriem.

Izejot no baznīcas, Pīters ievēroja, ka uz viņiem noskatās divi spānieši, kuru sejas likās it kā redzētas, bet, tā kā tie drīz vien nozuda ļaužu drūzmā, nekā neteica. īsākais ceļš uz mājām veda cauri laukiem un dārziem, un tā apkārtnē māju bija maz. Pīters ar Margaretu soļoja pa kluso ceļu, nopietni sarunādamies un nekā neievērodami, līdz Betija aizmugurē brīdinoši iekliedzās. Tad Pī-

ters pacēla galvu un ieraudzīja nepilnus sešus soļus priekšā pa žoga spraugu izlienam abus spāniešus. Tie nostājās ceļmalā, sa­tvēruši plaukstās zobenu rokturus.