DAIĻĀ MARGARETA

Kastels to pateica svinīgā, dziļi saviļņotā balsī, ar savām asajām acīm cieši vērdamies Pītera un Margaretas sejās, it kā lasītu viņu sirdīs. Tēva noskaņojums pārņēma arī viņus. Viņi atkal juta uz­vēdījam bailes, kas tos bija sagrābušas pirmīt dārzā, kad ceļu šķēr­soja spānieša ēna. Ļoti nopietni, nemaz neizskatīdamies pēc laimī­giem mīlētājiem, viņi sadevās rokās un zvērēja pie Kristus krusta, ka, lai notiktu kas notikdams, lai kādus pārbaudījumus liktenis tiem lemtu, būs uzticīgi viens otram līdz nāvei.

—   Un arī pēc tam, — Pīters piebilda, un Margareta klusā pie­krišanā nolieca savu cēlo galvu.

—   Bērni, — Kastels sacīja, — jūs būsiet bagāti, tik bagāti kā reti kāds šai zemē. Bet dodu jums prātīgu padomu: neizrādiet uz­reiz visu savu bagātību un nedzīvojiet pārlieku grezni, lai skau­dība nenāktu pār jūsu galvām un nesatriektu jūs. Esiet pacietīgi un gaidiet: reiz pienāks laiks, kad varēsiet pacelties pienācīgos augstumos — ja ne jūs, tad jūsu bērni. Pīter, katram gadījumam, lai vēlāk neaizmirstu to izdarīt, es tev tagad pasaku: visas manas naudas un citu īpašumu — kustamas un nekustamas mantas, kuģu un preču krājumu saraksti ir aprakti kantorī zem grīdas tieši tajā vietā, kur stāv mans krēsls. Izcel dēļus, noroc kādu pēdu gružu, un tu atradīsi akmens plāksni un zem tās dzelzs kasti ar doku­mentiem, inventāra grāmatām un dažām ļoti vērtīgām dārglietām. Ja nelaimīgā kārtā šī kaste ietu zudumā, gandrīz visu dokumentu kopijas atrodas pie mana laba drauga un mūsu iekšzemes tirdz­niecības darījumu kompanjona Simona Leveta. Tu viņu pazīsti. Iegaumējiet abi, ko es saku.

—   Tēvs, — Margareta bažīgi ieteicās, — kāpēc jūs runājat par nākotni tā, it kā … it kā jums pašam tajā nebūtu nekādas daļas? Vai jūs no kaut kā baidāties?

—   Jā, meitiņ, ļoti baidos vai, pareizāk sakot, kaut ko gaidu un baiļu vairs nejūtu, jo esmu sagatavojies uz visļaunāko. Jūs nupat devāt uzticības zvērestu. Un jūs to svēti turēsiet, vai ne?

-- Jā! — Pīters un Margareta abi vienā balsī atbildēja.

—   Tad sagatavojieties pirmajam smagajam pārbaudījumam, ko solījāties izturēt. Es vairs ilgāk neslēpšu jums patiesību. Bērni, visus šos gadus jūs esat uzskatījuši mani par savas ticības piede­rīgo, bet es esmu ebrejs, kādi ir bijuši mani tēvutēvi kopš Ābrama laikiem.

Sie vārdi atstāja uz jaunajiem ļaudīm satriecošu iespaidu. Pīte­ram pārsteigumā iepletās mute, un jau otrreiz šodien viņa seja kļuva balta kā audekls. Margareta noslīga krēslā turpat līdzās un plaši ieplestām acīm bezpalīdzīgi vērās tēvā. Tajos laikos būt ebre­jam bija briesmīgi. Kastels paskatījās uz vienu un otru un, ap­vainots par viņu klusēšanu, saskaitās.

—   Ko! — viņš ar rūgtumu balsī iesaucās. — Vai jūs esat tādi paši kā visi citi? Vai arī jūs nicināt mani tāpēc, ka es piederu pie senākas un godājamākas tautas nekā šie jūsu kā sēnes izaugušie lordi un karaļi? Jūs zināt manu dzīvi. Sakiet: ko ļaunu es esmu da­rījis? Vai esmu krāpis savus kaimiņus vai aplaupījis nabagos? Vai esmu apsmējis jūsu dievu? Vai esmu sazvērējies pret šīs zemes vald­niekiem? Vai esmu bijis slikts draugs un cietsirdīgs tēvs? Jūs pu­rināt galvas. Tad kāpēc gan jūs blenžat manī, it kā es būtu no­lādēts un nešķīsts radījums? Vai man nav tiesību turēties pie savu tēvu ticības? Vai es nedrīkstu pielūgt dievu tā, kā pats gribu? — Un Kastels izaicinoši palūkojās Pīte/ā.

—   Ser, bez šaubām, jūs to drīkstat, — Pīters sacīja, — vismaz man tā šķiet. Bet kāpēc jūs visus šos gadus izlikāties, ka pielūdzat viņu tāpat kā mēs?

No šā atklātā jautājuma, kas tik ļoti atbilda runātāja raksturam, Kastels uzreiz saguma kā piepeši nāvīgu zobena cirtienu saņēmis drosmīgs karotājs. Viņa lielā dūša saplaka, degošās acis kļuva rā­mas, stāvs acīm redzami it kā saruka un sejā parādījās pazemīga izteiksme. Kad viņš atkal ierunājās, tas bija cilvēks, kas izlūdzas žēlsirdīgu spriedumu no savas paša meitas un tās izredzētā.

—    Netiesājiet mani bargi! — viņš sacīja. — Padomājiet, ko no­zīmē būt ebrejam — izstumtajam, kuru katrs plukatnieks drīkst mīdīt kājām un apspļaudīt, jo viņš ir pasludināts ārpus likuma; kuru var vajāt no zemes uz zemi kā traku vilku un, ja noķer, spī­dzināt līdz nāvei par prieku cildenajiem kristiešiem, kas pirms tam atņēmuši visu viņa mantu līdz pēdējam kreklam. Un tad padomā­jiet, ko nozīmē izbēgt no visām šīm šausmām un ciešanām un, ar atsegtu galvu nomurminot publiski attiecīgu lūgšanu, mātes baz­nīcas klēpī rast patvērumu, mieru, aizstāvību, vēl vairāk — tās pa­vēnī kļūt bagātam un godājamam.

Kastels apklusa, it kā gaidītu atbildi, un, to nesaņēmis, turpi­nāja:

—   Kā bērnu mani nokristīja jūsu ticībā, bet sirds man, tāpat kā tēvam, palika kopā ar ebrejiem, un, kur tiecas sirds, tur iet kājas.

—   Tas ir jo ļaunāk, — Pīters it kā pie sevis noteica.

—   Mans tēvs mani tā mācīja, — Kastels sacīja, gluži kā taisno­damies tiesas priekšā.

—   Katram pašam jāatbild par saviem grēkiem, — Pīters atkal nomurmināja. Nu beidzot Kastels aizsvilās.