DAIĻĀ MARGARETA

—   Iesim droši garām, — Pīters klusi sacīja Margaretai. — Es jau nu nebēgšu no pāris spāniešiem. — Bet arī viņš uzlika roku uz zobena, kas bija paslēpts zem apmetņa, un lūdza Margaretu turē­ties viņam aiz muguras.

Tā nu Pīters nonāca aci pret aci ar spāniešiem. Tie, pēc izskata tīrie ļaundari, gluži pieklājīgi paklanījās un jautāja, vai viņš ne­esot masters Pīters Broums. Viņi runāja spāniski, bet Pīters, tāpat kā Margareta, puslīdz labi prata šo valodu, jo bija to mācījies bēr­nībā un krietni tajā ievingrinājies, kopš kalpoja pie Džona Kastela, kas savos tirdznieciskajos sakaros spāņu valodu lietoja jo plaši.

—   Jā, — Pīters atbildēja. — Kas jums no manis vajadzīgs?

—   Mums jānodod jums, senjor, sveicieni no viena mūsu biedra — skota Endrjū, ar kuru jūs tikāties pirms pāris dienām, — sacīja viens no spāniešiem. — Viņš ir miris, bet tomēr atsūtījis ziņu, lai mēs jūs uzaicinām tūlīt viņam piebiedroties. Visi viņa ieroču brāļi ir zvērējuši nodot jums šo uzaicinājumu un parūpēties, lai jūs tam paklausītu. Ja gadījumā mums tas neizdotos, tad uz šo satikšanos jūs nogādās citi.

—   Tas nozīmē, ka jūs gribat mani nogalināt, — Pīters sacīja, saknieba lūpas un izvilka savu zobenu. — Labi, stājieties man pretī, gļēvuļi, un tad redzēsim, kurš šodien kļūs par Endrjū kompanjonu ellē. Bēdziet, Margaret un Betij, skrieniet atpakaļ! — Un, norāvis apmetni, viņš to uzsvieda uz kreisās rokas.

Mirkli spānieši stāvēja kā sastinguši, jo Pīters izskatījās pār­lieku spīvs un bīstams pretinieks. Tad, tikko viņi sāka izdarīt ar zobeniem pirmās māņu kustības, atskanēja soļu dima un abās pu­sēs Pīteram nostājās pa braši noaugušam vīram, arī ar zobeniem rokā.

—   Priecājos par jūsu sabiedrību, — Pīters sacīja, ar acu kakti­ņiem pašķielēdams uz Kastela kalpiem. — Nu, senjori rīkļurāvēji, vai jūs vēl arvien vēlaties man nodot to aicinājumu?

Atbildes vietā spānieši, redzēdami, ka spēku samērs tik negaidīti mainījies viņiem par sliktu, apgriezās un metās bēgt. Viens no kal­piem paķēra lielu akmeni, kas gulēja uz ceļa, un no visa spēka svieda viņiem pakaļ. Tas trāpīja tuvākajam spānietim tieši pa mu­guru, un trieciens bija tik spēcīgs, ka vīrs nogāzās uz mutes dub­ļos. Pierausies kājās, viņš aizkliboja projām, spāniski lādēdams viņus un zvērēdams atriebties.

—   Tagad, — Pīters sacīja, — es domāju, mēs varam droši doties mājup, jo vairāk sūtņu no Endrjū šodien nebūs.

—   Nē, — izdvesa Margareta, — šodien nebūs, bet rīt vai parīt tie atkal tev uzglūnēs. Ak, kā gan tas beigsies?

—   Dievs vien to zina, — Pīters drūmi atbildēja, iebāzdams zo­benu makstī.

Kad Kastelam tika pastāstīts par uzbrukuma mēģinājumu, viņš ļoti satraucās.

—   Skaidrs, ka viņiem ir asinsnaids pret tevi šā skota dēļ, kuru tu aizsargādamies nogalināji, — viņš noraizējies sacīja. — Pie tam spānieši ir ļoti atriebīgi un nav tev piedevuši, ka tu sauci angļus sev palīgos pret viņiem. Pīter, es baidos, ka viņi tevi no­slepkavos, ja tu rādīsies ārpus mājas.

—   Bet es taču nevaru vienmēr kvernēt četrās sienās kā žurka alā, — Pīters īgni sacīja. — Ko lai dara? Meklēt likuma aizstāvību?

—   Nekādā ziņā, jo tu pats esi pārkāpis likumu, nogalinādams cilvēku. Es domāju, ka vislabākais būtu tev uz kādu laiku nozust no šejienes, kamēr šī vētra norimst.

—   Nozust no šejienes! Pīters lai dotos projām? — izbiedēta iejaucās Margareta.

—   Jā, — viņas tēvs atbildēja. — Paklausies, meitiņ! Jūs nevarat tūliņ apprecēties. Tā neklājas, pie tam laulības iepriekš jāpiesaka un jāsarīkojas kāzām. Noliksim tās tieši pēc mēneša. Tik ilgi jau nu jūs varat pagaidīt, jo tikai kopš vakardienas esat saderināti. Bet, iekams neesat salaulāti, nevienam ne vārda par jūsu saderinā­šanos, citādi šie spānieši var vērst savu naidu arī pret tevi, Marga­ret, un nodarīt tev ko ļaunu. Tāpēc es lieku jums pie sirds: neiz­paudiet to un cilvēkos turieties viens no otra tālāk, it kā starp jums nekā nebūtu.

—   Kā jūs vēlaties, ser, — Pīters sacīja, — bet man gan nepatīk izlikšanās un patiesības slēpšana, jo tā allaž vēlāk sagādā nepa­tikšanas. Lūdzu, atļaujiet man palikt šeit, kaut arī tas būtu ris­kanti, un dariet visu, lai mēs pēc iespējas ātrāk tiktu salaulāta

—  Vai tu gribi, lai tava sieva kļūst atraitne, pirms vēl būs pa­gājusi nedēļa, vai arī lai šī neliešu banda nodedzina mūsu māju līdz pamatiem? Nē, nē, Pīter, sargies pats, tad dievs tevi sargās. Noklausīsimies, ko pavēstīs spānietis d'Agilars, un pēc tam vēl apspriedīsimies.

VI nodaļa SĶIRSANĀS

Svētdienas vakarā d'Agilars ieradās uz vakariņām, kā bija solī­jies, un šoreiz nevis viens pats un kājām, bet gan visā godībā, ar veselu svītu, kā augstmanim pieklājas. Vispirms parādījās divi kalpi, kas skrēja pa priekšu, izbrīvēdami ceļu, tiem sekoja d'Agi­lars uz skaista, balta zirga, tērpies lepnā samta apmetnī un ar līga­nām strausa spalvām rotātā platmalē, bet aiz viņa jāja četri per­soniskie miesassargi livrejās.