DAIĻĀ MARGARETA

—   Dabūt visu Spāniju savā valdīšanā; pilnīgi satriekt maurus un paņemt viņu teritorijas; panākt, lai kristīgā baznīca triumfētu visā pasaulē; iznīdēt ķecerību; atgriezt vai iznīcināt ebrejus, — viņš lēnām piebilda, un Pīters redzēja, ka, izrunājot šos vārdus, spānieša acis iepletās un iezibējās kā čūskai, — atdot viņu miesas šķīstītājām liesmām un viņu lielās bagātības savākt savos mantu kambaros, tādējādi izpelnoties ticīgo slavinājumus zemes virsū un troni debesīs.

Uz mirkli iestājās klusums, tad Margareta drosmīgi sacīja:

—   Ja debesu troņi tiek būvēti no cilvēku asinīm un asarām, tad es gribētu zināt, no kā gan tos taisa ellē! — Un, nenogaidījusi at­bildi, viņa piecēlās, pateica, ka esot nogurusi, ar reveransiem at­vadījās no d'Agilara, tēva un Pītera .un atstāja halli.

Kad Margareta bija aizgājusi, sarunas apsīka, un drīz vien d'Agilars lūdza pateikt viņa pavadoņiem, lai sagatavo zirgus, un arī devās projām. Atvadoties viņš sacīja:

—   Draugs Kastei, pastāstiet manas vēstis savam krietnajam radiniekam. Jūsu visu labā es lūdzu, lai viņš noliec galvu neno­vēršamā priekšā un tādējādi patur to uz pleciem.

—   Ko viņš ar to domāja? — jautāja Pīters, kad zirgu pakavu dipoņa bija izgaisusi tālumā.

Kastels izstāstīja Pīteram savu sarunu ar d'Agilaru pirms va­kariņām, parādīja de Ajalas kvīti un sapīkušā balsī piebilda:

—   Es aizmirsu viņam atdot to zeltu. Rīt noteikti jāaizsūta.

—   Nebaidieties, viņš pats pēc tā atnāks, — Pīters vēsi atteica. — Bet, ja notiktu mana griba, es, par spīti spāniešu zobeniem un karaļa Henrija cilpai, tomēr paliktu šeit.

—   Tu nedrīksti tā rīkoties, — Kastels ļoti nopietni sacīja. — Ma­nis un Margaretas dēļ, ja arī ne pats sevis dēļ. Vai tu gribi manu meitu padarīt par atraitni, pirms viņa kļuvusi sieva? Paklausies: es vēlos, lai tu dodies uz Eseksu un pārņem sava tēva īpašumus Dedemas ielejā, kā arī parūpējies par vecās pils restaurēšanu, jo, stāsta, tā esot pagalam nolaista. Kad šie spānieši būs projām, tu varēsi atgriezties un tūlīt pat salaulāties ar Margaretu, teiksim, pēc viena mēneša.

—   Vai jūs ar Margaretu mani nepavadīsiet uz Dedemu?

Kastels papurināja galvu.

—  Tas nav iespējams. Man jāpabeidz kārtot savus darījumus, un Margareta viena nevar doties tev līdz. Pie tam viņai pagai­dām tur nav kur apmesties. Es viņu paturēšu šeit, kamēr tu at­griezīsies.

—  Jā, ser, bet vai jūs spēsiet viņu nosargāt? Spāniešu viltīgie vārdi dažreiz ir bīstamāki par viņu zobeniem.

—   Es domāju, ka Margaretai ir labas zāles pret visām viltī­bām, — viņas tēvs, mazliet pasmaidīdams, noteica un atstāja Pī­teru vienu.

Nākamajā rītā, kad Kastels pavēstīja Margaretai, ka viņas saderinātajam jau tās pašas dienas vakarā jāatstāj Londona, — Pīters pats neņēmās to pateikt —, viņa ar asarām acīs centās pie­runāt tēvu nesūtīt Pīteru tik tālu vai arī doties projām visiem kopā. Pacietīgi un maigi viņš skaidroja meitai, ka patlaban visiem aiz­ceļot nav iespējams un ka Pīteram, ja viņš tūlīt to nedarīs, draud nāves briesmas, taču šī šķiršanās nebūs ilga — jāpagaida tikai vienu mēnesi, kamēr spānieši aizbrauks; pēc tam viņi varēs ap­precēties un dzīvot mierā un drošībā.

Galu galā Margareta saprata, ka tā tiešām būs visprātīgāk, un piekrita, bet neizsakāmi skumja bija šī diena un grūtsirdīga viņu šķiršanās. Eseksa nebija tālu, un pārņemt savā ziņā zemes, ko Pīters vēl pirms divām dienām uzskatīja par zaudētām uz visiem laikiem, bija gluži patīkams uzdevums, pie tam Kastela solījums, ka jau pēc mēneša viņš varēs atgriezties un stāties ar Margaretu likumīgā laulībā, mirdzēja priekšā kā cerību zvaigzne. Tomēr viņi abi bija gaužām nobēdājušies, un šī zvaigzne tiem šķita ļoti tālu.

Margareta baiļojās, ka Pīteram ceļā var uzglūnēt, bet viņš par to tikai pasmējās: tēvs sūtot viņam līdz sešus spēcīgus vīrus un ar tādiem pavadoņiem no spāniešiem neesot ko baidīties. Pīters savukārt bija nobažījies, ka viņa prombūtnes laikā d'Agilars mēģi­nās iekarot Margaretas simpātijas. Nu pasmējās viņa un sacīja, ka viņas sirds piederot vienīgi Pīteram un tajā neesot vietas ne d'Agilaram, ne kādam citam. Un vēl piebilda, ka Anglija esot brīva zeme, kurā sievietes, kas neatrodoties tiešā karaļa aizbildniecībā, bez viņu pašu piekrišanas neviens nekur nevarot aizvest. Tā nu šķita, ka viņiem ne no kā nebūtu jābaidās, izņemot nejaušu likteņa rotaļu ar dzīvību un nāvi. Un tomēr viņus māca bailes.

—      Mans dārgais, — Margareta, brīdi padomājusi, sacīja Pīte- ram, — mūsu ceļš izskatās taisns un viegls, bet tajā var būt bīsta­mas bedres, ko mēs nespējam paredzēt. Tādēļ zvēri man: lai notiktu kas notikdams, lai ko tev stāstītu, tu nekad nešaubīsies par mani, tāpat kā es nekad nešaubīšos par tevi. Ja, piemēram, tev teiktu, ka esmu tevi pametusi un apprecējusies ar citu, netici tam! Pat ja tas būtu uzrakstīts ar manu roku vai arī tev liktos, ka dzirdi mani pašu to sakām, tomēr netici!

—   Kā tad tādi brīnumi var notikt? — Pīters bažīgi vaicāja.