DAIĻĀ MARGARETA

—   Kādēļ noliegt to, kas ir acīm redzams? — atteica d'Agilars un turpināja: — Jā, gandrīz aizmirsu, es esmu atvedis jums dā­vanu, ja vien jums labpatiktos to pieņemt. Pareizāk sakot, esmu atvedis to, kas īstenībā jau pieder jums vai vismaz jūsu tēvam. Man vēlreiz bija saruna ar viņa ekselenci donu de Ajalu, un es viņu pārliecināju, ka piecdesmit zelta angelu ir pārāk augsta maksa par to beigto nelieli, taču naudu dot man atpakaļ viņš ne­gribēja, jo no zelta nekad nemēdz šķirties. Un tomēr kaut ko es no viņa dabūju — tas stāv jūsu durvju priekšā. Tas ir spāņu jājam- zirgs, tīrasinlgs mauritānietis, kura senči pirms simtiem gadu at­vesti no Austrumiem. De Ajalam tas vairs nav vajadzīgs, jo viņš atgriezīsies Spānijā, un šis zirgs ir apmācīts nest seglos dāmu.

Margareta nezināja, ko atbildēt, bet, par laimi, šajā brīdī pa­rādījās viņas tēvs. D'Agilars atkārtoja Kastelam tikko stāstīto, pie­bilzdams, ka esot dzirdējis par viņa meitas jājamzirga nelaimīgo klupienu, kas padarījis to nelietojamu.

Kastels negribēja pieņemt šo dāvanu, jo stāstam par de Ajalas piekāpšanos viņš neticēja. Taču d'Agilars sacīja, ka tādā gadījumā viņam šis zirgs būšot jāpārdod un saņemtā nauda jāatdod Kaste­lam, jo viņam tā nepiederot. Tā nu Margaretas tēvam nekas cits neatlika kā pateikties spānietim meitas un savā vārdā, un viņi devās apskatīt zirgu, kas bija jau ievests staļļa aplokā.

No pirmā skatiena Kastels saprata, ka tas ir ļoti vērtīgs radī­jums — ar spodri baltu spalvu, garu, zemu ķermeni, mazu galvu, maigām acīm, apaļiem nagiem, plīvojošām krēpēm un asti, pa­tiešām karalienes cienīgs zirgs. Viņš atkal jutās samulsis, būdams pārliecināts, ka šis dārgais dzīvnieks nav atdots d'Agilaram kā atlaide, jo tirgū par to noteikti varētu dabūt vairāk nekā piecdesmit angelu. Pie tam zirgam mugurā bija sieviešu segli un galvā iemaukti no skaisti izstrādātas sarkanas Kordovas ādas, bet laužņi un seglu kāpšļi kaldināti no tīra sudraba. Taču d'Agilars tikai smaidīja un zvērēja, ka viņš to patiešām dabūjis no de Ajalas, tā ka vairāk neko iebilst nevarēja. Arī Margaretai, kas ilgojās pēc iz­jādes, zirgs tik ļoti patika, ka viņa aizmirsa savas šaubas un mē­ģināja noticēt spānieša vārdiem. Viņa glaudīja skaisto dzīvnieku un nespēja noslēpt savu prieku. D'Agilars, to vērodams, sacīja:

—   Kā atmaksu par veikto darījumu es gribētu lūgt tikai vienu — atļauju redzēt jūs pirmoreiz uzkāpjam šā zirga mugurā. Jūs man stāstījāt, ka mēdzot kopā ar tēvu no rītiem doties izjādē. Vai es drīkstētu, ser, — viņš pievērsās Kastelam, — piebiedroties jums rīt pirms brokastīm, teiksim, pulksten septiņos? Tad es pamācītu cienīto lēdiju, jūsu meitu, kā apieties ar šās sugas zirgu, jo tam ir savas īpatnības.

—   Ja vēlaties, lūdzu … ja tikai būs labs laiks, — atbildēja Kas­tels, jo lūgums bija izteikts tik pieklājīgā formā," ka grūti nācās atteikt.

D'Agilars paklanījas, un viņi atkal iegaja maja, runadami par citam lietam. Kad viņi bija atgriezušies hallē, spānietis jautaja, vai viņu radinieks Pīters laimīgi nonācis galā, un piebilda:

— Lūdzu, nesakiet man, kur viņš atrodas, lai es varētu droši likt roku uz sirds un zvērēt ikvienam, kas par to interesētos, un īpaši tiem puišiem, kuri joprojām viņu meklē, ka nezinu, kur viņš paslēpies.

Kastels atbildēja, ka viss kārtībā, jo nupat pirms dažām minūtēm viņš saņēmis no Pītera vēstuli, kurā tas ziņojot, ka sveiks un ve­sels sasniedzis savu cejamērķi. Sī vēsts Margaretai bija jaunums, un viņa spēji pacēla skatienu, bet tad, atcerējusies savu solījumu, nomurmināja, ka priecājoties to dzirdēt, jo ceļi neesot diezcik droši, un vienaldzīgi sāka runāt par ko citu. D'Agilars piebilda, ka arī viņu šī vēsts iepriecinot, un piecēlies atvadījās «līdz septiņiem rīt no rīta».

Kad spānietis bija aizgājis, Kastels iedeva Margaretai Pītera noteiktajā, stāvajā rokrakstā viņai adresētu vēstuli. Viņa to kāri izlasīja. Vēstule sākās un beidzās ar mīļiem vārdiem, bet, tāpat kā Pītera valoda, bija īsa un lietišķa. Viņš tikai pavēstīja, ka paveicis savu ceļojumu bez jebkādiem starpgadījumiem un esot laimīgs at­kal atrasties vecajā mājā, kur piedzimis, un redzēt ap sevi pazīs­tamus laukus un sejas. Jau rīt viņš tikšoties ar amatniekiem un vie­nošoties par pārbūves un restaurācijas darbiem, kas patiešām ļoti nepieciešami, jo pat aizsarggrāvis esot piesērējis un aizaudzis ne­zālēm. Vēstule nobeidzās šādi: «Es ļoti neuzticos tam smalkajam spānietim un jūtu greizsirdību, iedomājoties, ka viņš atrodas tavā tuvumā, kamēr es esmu tālu projām. Piesargies no viņa, es brī­dinu — piesargies! Lai dievmāte un visi svētie stāv tev klāt! Tavs uzticīgais, patiesi mīlošais saderinātais.»