DAIĻĀ MARGARETA

Viena starp tām bija no viņa drauga Bernaldesa Seviljā. Tā ne­bija atbilde uz Kastela vēstuli, ko viņš rakstīja naktī pēc spānieša pirmā apciemojuma, — tik ātri vēstules neceļoja —, tomēr tajā bija runa par to pašu tematu. Bernaldess rakstīja:

«Atcerieties, es jums ziņoju par kādu personu, kas nosūtīta uz Londonas galmu ar īpašu uzdevumu. Sī persona saucas d'Agi­lars — mūsu šifra ir tik slepena un ir tik svarīgi jūs brīdināt, ka es riskēju un uzrakstu viņa vārdu. Kopš nosūtīju jums to vēstuli, esmu uzzinājis kaut ko vairāk par šo cilvēku, kas, izrādās, ir augsts spāņu grands. Kaut gan viņš sevi dēvē vienkārši par donu d'Agilaru, patiesībā viņš ir marķīzs Morelja, un, kā stāsta, viņa dzīslās ritot karaliskas asinis — vismaz no tēva puses, jo viņš esot karaļa pusbrāļa Vianas prinča Karlosa [6] ārlaulības dēls. Iz­glītotais un maigais princis Karloss iemīlējies augstdzimušā un ļoti bagātā Agilaras mauru dāmā, kam piederējušas lielas muižas Granadā un citur. Tā kā ticības un kārtu atšķirības dēļ viņš ap­

precēt to nav varējis, tad dzīvojis ar viņu tāpat bez laulāšanās, un no šās kopdzīves piedzimis viens dēls. Būdams ieslodzīts Mo- reljā, princis Karloss pirms miršanas vai noindēšanas panācis, ka šim zēnam piešķirts marķīza tituls, un tēvs dīvainas iedomas dēļ izvēlējies dēlam tās vietas vārdu, kur pats tik daudz izcietis. Viņš tam novēlējis arī dažus savus personiskos īpašumus. Pēc prinča nāves mauru dāma, viņa mīļākā, kas slepus pārgājusi kristīgajā ticībā, aizvedusi zēnu uz savu Granadas pili. Pirms gadiem desmit viņa nomirusi, atstādama visu savu lielo bagātību dēlam, jo līdz mūža galam palikusi neprecējusies. Tajā laikā, stāsta, jaunekļa dzīvībai draudējušas briesmas, jo, kaut gan viņš bija pa pusei maurs, viņa dzīslās ritēja pārāk daudz karalisku asiņu. Bet mar­ķīzs bija gudrs un pārliecināja karali un karalieni, ka viņš ne uz ko nepretendē un grib tikai baudīt dzīvi. Arī baznīca iestājās par viņu, jo, vajādams ķecerus, it īpaši ebrejus un pat maurus, kaut arī tie ir viņa asinsbrāļi, viņš prata pierādīt, ka ir uzticīgs tās dēls. Galu galā marķīza tiesības uz visiem viņa īpašumiem tika liku­mīgi apstiprinātas un viņu lika mierā, kaut gan viņš atteicās kļūt par garīdznieku.

Kopš tā laika marķīzs Morelja ir galma pilnvarotais Granadā un tiek izmantots dažādiem uzdevumiem Londonā, Romā un citur jautājumos, kas saistīti ar ticības lietām un svētās inkvizīcijas darbību. Tieši tādēļ viņš pašlaik atkal ir Anglijā — viņam uzdots dabūt visu tur dzīvojošo marānu vārdus, kā arī tuvākas ziņas, it īpaši par tiem, kas tirgojas ar Spāniju. Es redzēju to cilvēku sa­rakstu, par kuriem viņam jāievāc sevišķi sīkas ziņas, un rakstu jums tik gari tāpēc, ka jūsu vārds tajā ir pirmais. Manuprāt, jūs rīkojaties gudri, izbeigdami tirgoties ar šo zemi un pārdodams mums savus kuģus bez vilcināšanās, jo citādi tie varētu tikt sa­grābti — tāpat kā jūs pats, ja parādītos šeit. Mans padoms jums: paslēpiet savu bagātību, kas būs krietni prāva, kad mēs samaksā­sim visu, kas jumg pienākas, un uz kādu laiku kaut kur aizbrau­ciet, lai būtu prom no acīm, jo šis spiegs d'Agilars, kā viņš sevi dēvē pēc savas mātes dzimšanas vietas, ne velti ir sadzinis jūsu pēdas līdz Londonai. Līdz šim, paldies dievam, ne uz vienu no mums vēl nav kritušas aizdomas, varbūt tādēļ, ka mēs neskopoja­mies ar naudu.»

Kad Kastels bija atšifrējis visu tekstu, viņš uzmanīgi to vēlreiz izlasīja, tad iegāja hallē, kur kurējās kamīns, jo diena bija vēsa, un iesvieda vēstules tulkojumu ugunī. Nolūkojies, kā tas sadeg, viņš atgriezās kantorī un pašu vēstuli noglabāja slepenā skapī aiz-sienas paneļa. Pēc tam viņš apsēdās savā krēslā, lai padomātu.

«Manam labajam draugam Huanam Bernaldesam ir taisnība,> viņš teica pats sev. «D'Agilars jeb marķīzs Morelja neizseko mani un citus tikai tāpat vien. Es Spānijā vairāk nerādīšos, un lielākā da]a manas naudas, izņemot to, kas vēl jāsaņem no Spānijas, ir ieguldīta tik droši, ka viņš to nekad nedabūs rokā, pie tam tā ne­sīs labus procentus. Šķiet, nebūtu ko baidīties, un tomēr es lūdzu dievu, kaut drīzāk pienāktu tā diena, kad Pīters ar Margaretu būs salaulāti un mēs visi trīs, nozuduši nelabvēļu acīm un aizmirsti, klusi dzīvosim vecajā Dedemas pilī. Pārāk ilgi es esmu turpinājis šo spēli. Man vajadzēja pielikt punktu jau pirms gada. Bet tirgo­šanās vedās tik labi, ka es nespēju. Es biju gudrinieks un šai laimīgajā gadā gandrīz dubultoju savu bagātību. Un tomēr drošāk būtu bijis noiet malā tad, kad viņi vēl nezināja, cik bagāts es esmu. Mantkārība, tikai mantkārība mani vadīja, jo man nebija vajadzīga šī nauda, kas tagad var iegrūst postā mūs visus!»

Kastelam tā prātojot, pie kantora durvīm atskanēja klauvējiens. Paķēris spalvu, viņš iemērcēja to raga tintnīcā un, īsi uzaicinājis klauvētāju ienākt, sāka rakstīt tālāk skaitļu rindu uz papīra sev priekšā.