DAIĻĀ MARGARETA

Ļoti satraukts, viņš atgriezās kantorī un apsēdās, lai padomātu. Acīmredzot liktenis, kas tik ilgi bija bijis viņam labvēlīgs, tagad vērsās pret viņu. Bija noticis visjaunākais. D'Agilars ar savu spiegu palīdzību bija atklājis viņa ticības noslēpumu un, aiz no­lādētas sagadīšanās Margaretas skaistuma savaldzināts, nu kjuvis par viņa niknāko ienaidnieku, tāpēc ka ticis noraidīts. Kāpēc vaja­dzēja viņu noraidīt? Sis cilvēks bija dižciltīgs un ieņēma augstu stāvokli, Margareta kļūtu par sievu vienam no pirmajiem spāņu grandiem, kam ļoti tuvas attiecības ar troni. Varbūt — tas bija pil­nīgi iespējams — viņa kādreiz kļūtu pat par karalieni vai karaļu māti. Pie tam šīs precības Kastelam pašam nozīmētu drošību, klu­sas vecumdienas un mierīgu nomiršanu savā gultā, jo, lai viņš kaut simtreiz būtu marāns, kurš gan uzdrošinātos ķerties klāt marķīza de Moreljas sievastēvam? Kāpēc viņš noraidīja d'Agilaru? Tikai tāpēc, ka bija Margaretu apsolījis par sievu Pīteram Broumam un visu savu tirgotāja mūžu nekad nebija lauzis reiz doto vārdu, kaut arī darījums izrādījās viņam neizdevīgs. Tāda bija atbilde. Tomēr sirds dziļumos Kastels tagad gandrīz nožēloja, ka noslēdzis šo darījumu. Vai Pīteram, kas tik ilgi bija gaidījis, viņš nevarēja likt pagaidīt vēl kādu mēnesi? Bet nu jau bija par vēlu. Viņš ir devis vārdu un turēs to, lai cik dārgi par to būtu jāsamaksā.

Kastels piecēlās, pasauca kalponi un lika ataicināt Margaretu. Drīz viņa atgriezās un pateica, ka kundze kopā ar Betiju izgājusi pastaigāties, bet Kastela zirgs apseglots jau stāvot pie durvīm. Viņam bija laiks jāt uz upi, lai nakti pavadītu uz izkraujamā kuģa klāja.

Paņēmis papīra lapu, Kastels iedomājās, ka varbūt vajadzētu; Margaretu brīdināt no spānieša, taču, nospriedis, ka vismaz pa­gaidām viņai nav no tā ko baidīties un nebūtu gudri tādas lietas izlikt uz papīra, tikai uzrakstīja, lai viņa ir piesardzīga un ka viņš- atgriezīsies mājās no rīta.

Vakarā, kad Margareta sēdēja savā mazajā viesistabā blakus lielajai hallei, durvis piepeši atvērās, un, pacēlusi acis no rokdarba,, viņa ieraudzīja savā priekšā stāvam d'Agilaru.

—   Senjor! — Margareta izbrīnījusies iesaucās. — Kā jūs šeit nokļuvāt?

—   Senjora, — d'Agilars atbildēja, aizvērdams durvis un pakla­nīdamies, — mani šurp atnesa manas kājas. Ja būtu kā citādi iespējams nokļūt jūsu tuvumā, es laikam gan allaž atrastos jums blakus.

—   Lūdzu jūs, senjor, nešķiediet man savus skaistos vārdus, — Margareta, pieri saraukdama, atteica. — Man neklājas jūs pieņemt vienai tik vēlu vakarā, kad tēva nav mājās. — Un viņa grasījās garām spānietim doties uz durvīm.

D'Agilars, kas stāvēja tām priekšā, pat nepakustējās, tā ka viņa gribot negribot apstājās pusceļā.

—   Man teica, ka jūsu tēva nav mājās, — viņš pieklājīgi sa­cīja, — tādēļ es uzdrošinos griezties pie jums kādā svarīgā jau­tājumā. Veltījiet man dažas minūtes, es ļoti lūdzu jūs.

Margaretai pēkšņi iešāvās prātā, ka spānietim ir pavēstījamas kādas ziņas par Pīteru — varbūt noticis kas slikts.

—   Apsēdieties un runājiet, senjor, — viņa sacīja, atslīgdama krēslā. Arī d'Agilars apsēdās, bet turpat durvju tuvumā.

—   Senjora, mani pienākumi šai zemē ir galā, un pēc dažām dienām es došos uz Spāniju, — viņš pateica un apklusa.

—   Ceru, ka jūsu ceļojums būs patīkams, — sacīja Margareta, nezinādama, ko citu lai atbild.

—   Arī es tā ceru, senjora, jo esmu atnācis lūgt, lai jūs pie­dalītos tajā. Iekams atsakāties, uzklausiet mani. Šodien es tikos ar jūsu tēvu un lūdzu viņam jūsu roku. Viņš man nedeva nekādu atbildi, ne «jā», ne «nē». Jūs pati esot noteicēja par sevi, viņš sacīja, un man jājautājot jums.

—   Mans tēvs tā teica? — izbrīnījusies izdvesa Margareta, bet tad iedomājās, ka varbūt tēvam ir bijuši savi iemesli tā runāt, un aši turpināja: — Labi, mana atbilde ir īsa un vienkārša: pateicos jums, senjor, bet es palieku Anglijā.

—   Jūsu dēļ es labprāt darītu pat to, senjora, kaut arī, atklāti sakot, man šī šķiet auksta un mežonīga zeme.

—  Ja jūs paliksiet šeit, senjor d'Agilar, tad gan man būs jādo­das uz Spāniju. Lūdzu, atļaujiet man iet!

—   Tikai pēc tam, kad būsiet uzklausījusi mani līdz galam, sen­jora! Ceru, ka tad jūsu vārdi būs laipnāki. Ziniet, es savā zemē esmu dižs augstmanis. Seit es uzturos inkognito un saucos vien­kārši par senjoru d'Agilaru, bet patiesībā esmu marķīzs Morelja, karaļa Ferdinanda brāļadēls, bagāts un ievērojams grands. Ja jūs man neticat, varu to pierādīt.

—   Kāpēc lai es neticētu? — Margareta vienaldzīgi sacīja. — Tas pilnīgi var tā būt. Bet kāda man par to daļa?

—   Vai tiešām tas neko nenozīmē, lēdij, ka es, kura dzīslās rit karaliskas asinis, lūdzu tirgotāja meitu kļūt par manu sievu?

—   Man — it neko, jo esmu apmierināta ar savu necilo likteni.

—   Un arī tas jums nav nekas, ka es jūs mīlu ar visu sirdi un dvēseli? Appreciet mani, un es pacelšu jūs augstā godā, jā, varbūt pat tronī.

Mirkli padomājusi, Margareta sacīja:

—   Ļoti vilinoši, bet kā jūs domājat to izdarīt? Ne viena vien jaunava ir tikusi piekrāpta ar neīstiem dārgakmeņiem, senjor.